Likantropiskās · piezīmes

Par to var veidot sabiedrības diskusiju un izvilkt kaut kādu sakni, piesaistot medicīnas ekspertus. Es neesmu tik zinoša, lai novilktu šo robežu, bet domāju, ka to ir iespējams izdarīt atbilstoši šodienas zinātnes atzinumiem par dzīvību, kuri, protams, var būt kļūdaini skatoties no nākotnes perspektīvas, taču tāda ir dzīve. Sabiedrībai, vecākiem, mediķiem - mums visiem ir jālemj par tiem, kas paši nevar lemt un atteikties no šī pienākuma lemt, mēs, iespējams, liekam mocīties ļoti daudzām būtnēm.
Bērns bez sejas - tas ir bērns bez elpošanas, ja arī elpošana notiek pa kādu caurumu, pa kuru var arī labot, tad šis ir bērns bez acīm, ja arī bez ausīm, tad šim bērnam nav īsti iespēju kļūt par personu, jo bez abām svarīgākajām maņām - dzirdes un redzes, viņš nekad nespēs sarunāties pilnvērtīgi ar kādu. Ja vēl viņš ir jābaro kaut kā mākslīgi, tātad viņš ir dārzenis, es teiktu, ka šādam ne gluži cilvēkam - personai nav pat tik daudz spēju dzīvot, kā zemākajiem dzīvniekiem, jo viņš neiederas savā sugā, nevar ar to komunicēt, nevar socializēties un turpināt sugu, viņš nav cilvēks personas izpratnē, un, ja viņam vēl pie visa ir jācieš fiziskas sāpes, tad nedomāju, ka viņam, ciktāl viņš vispār to dara, ir prieks dzīvot.