![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/172279/38843) Paldies par brīdinājumiem, linkus nevēru, bet esmu lasījusi par visādām lietām, kas mēdz būt, tāpēc uzskatu, ka varu spriest bez uzskates līdzekļiem.
Es domāju, ka būtu jānoformulē gadījumi ļoti stingri, ka, piemēram, bērnam bez galvas smadzenēm nav jāmokās.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/165745/17607) Nuja, nevajag jau obligāti skatīties, lai zinātu, par ko ir runa. Un apmēram tieši par tādiem gadījumiem domāju kā pieļaujamiem - galēji radikālas, iedzimtas kroplības, kas ievērojami iespaidos visu cilvēka dzīves kvalitāti uz slikto pusi. Pārdomas raisa arī jautājums par tiem, kas piedzimst ar nefunkcionējošām smadzenēm, teiksim, dzemdību traumas dēļ, un uzaug kā "dārzeņi" (nepatīk šis vārds, bet nezinu, kā labāk raksturot). Tehniski viņi būs pilnībā atkarīgi no citu rūpēm visu mūžu un par jebkādu apziņas līmeni praktiski nav iespējams spriest smagākajos gadījumos... Bet šobrīd ir pieņemts, ka viņus patur dzīvajos un tad būtībā mokās, lai mēģinātu dzīvi izvilkt pēc iespējas ilgāku ar sarežģītiem medicīniskajiem līdzekļiem.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/114613/17411) tur jau tā visa sāls, par "ļoti stingro formulēšanu". absolūti visas ētiskās diskusijas, to skaitā arī šī, ir par neiespējamību novilkt kaut kur stingru robežu. kurā brīdī auglis ir "human being with a potential to become a person" un kurā brīdī "person"? kāpēc bērnam bez smadzenēm ir tiesības nemocīties, bet bērnam bez sejas nav? utt.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/172488/14890) Bērns bez smadzenēm vai ar atbilstoši smagiem smadzeņu bojājumiem piedzims nedzīvs vai nodzīvos tikai ļoti īsu brīdi pēc piedzimšanas bioloģiska determinisma dēļ.
Par to var veidot sabiedrības diskusiju un izvilkt kaut kādu sakni, piesaistot medicīnas ekspertus. Es neesmu tik zinoša, lai novilktu šo robežu, bet domāju, ka to ir iespējams izdarīt atbilstoši šodienas zinātnes atzinumiem par dzīvību, kuri, protams, var būt kļūdaini skatoties no nākotnes perspektīvas, taču tāda ir dzīve. Sabiedrībai, vecākiem, mediķiem - mums visiem ir jālemj par tiem, kas paši nevar lemt un atteikties no šī pienākuma lemt, mēs, iespējams, liekam mocīties ļoti daudzām būtnēm.
Bērns bez sejas - tas ir bērns bez elpošanas, ja arī elpošana notiek pa kādu caurumu, pa kuru var arī labot, tad šis ir bērns bez acīm, ja arī bez ausīm, tad šim bērnam nav īsti iespēju kļūt par personu, jo bez abām svarīgākajām maņām - dzirdes un redzes, viņš nekad nespēs sarunāties pilnvērtīgi ar kādu. Ja vēl viņš ir jābaro kaut kā mākslīgi, tātad viņš ir dārzenis, es teiktu, ka šādam ne gluži cilvēkam - personai nav pat tik daudz spēju dzīvot, kā zemākajiem dzīvniekiem, jo viņš neiederas savā sugā, nevar ar to komunicēt, nevar socializēties un turpināt sugu, viņš nav cilvēks personas izpratnē, un, ja viņam vēl pie visa ir jācieš fiziskas sāpes, tad nedomāju, ka viņam, ciktāl viņš vispār to dara, ir prieks dzīvot.
Vienā no šiem gadījumiem, kad bērns ir piedzimis bez sejas - elpošana ir ierīkota ar mākslīgu atveri tieši trahejā, viņa ir atkarīga no konstantas šīs atveres aprūpes un uzraudzības. Redze - vienā acī nav, otrā ļoti slikta. Runā zīmju valodā, dažas skaņas spēj izdot, bet grūti, jo nav apakšžokļa un mēle karās ārā, to īsti nevar kontrolēt. Deguns - gandrīz neesošs un pilnībā nefunkcionējošs. Tehniski kaut kā dzīvo, bet ir bijušas ļoti daudzas operācijas, lai kaut cik nodrošinātu vieglāku eksistenci. Barošana arī nebija līdz galam dabiska, jo viņai īsti labi nefunkcionē barības vads. Vienlaikus viņa ir ļoti pozitīva un klasesbiedriem ļoti patīk, veido normālas attiecības priekš bērna. Tomēr viņa vēl ir ļoti jauna un nav zināms, kā viņas personība spēs šo atšķirību uztvert nākotnē. Bet nu, par to tiešām nevienam nav īsti korekti spriest. Viņa gan izskatās pēc ierastajiem priekšstatiem drausmīgi un prasa lielas vecāku pūles, lai spētu dzīvot, bet izskatās laimīga un, cik spēj - dzīvo. Ir arī bērni, kas ir piedzimuši pilnībā bez acīm, vienkārši āda pāri tām vietām. Neko, uzaug kā ierasti aklie cilvēki - ar citu maņu pārsvaru. To gadījumu gradācija arī ir šausmīgi dažāda.
Ja bērnam ir dzirde, ok, bet, ja nav ne redzes, ne dzirdes, viņš nevar pilnībā būt cilvēks.
Tādi gadījumi gan ir dzīvei nepiemēroti, piekrītu.
nu paga, ir taču zināmi konkrēti gadījumi, kad cilvēki piedzimst akli un kurlmēmi, bet ar taustes palīdzību gan augstskolas pabeidz, gan paši raksta grāmatas. es ātrumā nemetos tagad gūglēt, bet pilnīgi noteikti esmu par tādu keisu lasījusi, nav gan priekšstata par to, kā šāds cilvēks iepazīstas ar pasauli tīri procedūriski, bet doma tāda - ka normālu smadzeņu gadījumā cilvēks spēj kompensēt trūkstošās maņas ar abstraktās domāšanas palīdzību.
atcerējos, slavenākais piemērs ir Helēna Kellere ( http://en.wikipedia.org/wiki/Helen_Keller), bet te izrādās, ka esmu drusku kļūdaini par viņu pirms tam lasījusi - nav piedzimusi tāda, bet kļuvusi akla un kurla pusotra gada vecumā. bet pēc tam vedusi ļoti bagātu dzīvi. līdzīgs stāsts vēl pirms viņas dziļākā pagātnē - http://en.wikipedia.org/wiki/Laura_Bridgman, ja gūglē pēc deafblindness vai born deaf and blind, ir arī mūsdienu piemēri vairāk.
Paldies par keisiem! |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
