Likantropiskās · piezīmes

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
13:17
2.3.12

59 kauc.
Gribi gaudot?

vilkate
UZMANĪBU, TEKSTĀ NEPATĪKAMI ATTĒLI, JŪTĪGIEM CILVĒKIEM NAV IETEICAMS ATVĒRT OTRO UN TREŠO LINKU.

Šobrīd ļaudis priecīgi var sašust par šo - http://news.ninemsn.com.au/national/8428050/melbourne-abortion-author-gets-death-threats

Daudzi gan, liekas, nav ievērojuši, ka dāmas raksts ir tīri teorētisks un termins "aborts pēc dzemdībām" ir visnotaļ izplūdis un diplomatizēts (jo kāds tur vairs aborts - ja reiz piedzimis, tātad - eitanāzija, slepkavība vai sauc kā gribi. Ja nu vien piespiedu evakuācija no dzīvības arī neskaitās "aborts"), bet tas nav īpaši svarīgi. Vairāk - vai neizskatās, ka mūsdienu Rietumu civilizācija nu neeeeedaudz pārliecīgi glorificē dzīvību? Es saprotu, ka katrs, kas piedzimst, nāk ar savu apzināto vai neapzināto misiju. Saprotu, ka katrs var būt spējīgs nest labo, mīlēt, būt brīnišķīga persona, utt. Bet, ja kāds neparedzēti piedzimst un tik kropls, ka ir skaidrs - viņa un viņa tuvāko dzīve turpmāk būs mocības - kāpēc to turpināt? Kāpēc darbojas tik izmisīgs izdzīvošanas instinkts, kas citām sugām īsti nav raksturīgs - varbūt tāpēc, ka citām sugām nav arī raksturīgas bailes no iznīkšanas? Šādas rīcības pieļaušana gan arī nozīmētu, ka kādam vajadzētu lemt - kurš tad ir un kurš nav tiesīgs dzīvot, kurš ir un nav pietiekami vesels. Gan jau būtu kļūdas un noziegumi. Tomēr neatstāj sajūta, ka tas nav līdz galam viennozīmīgi, un, lai arī jebkurš piemērojas dzīvot tajos apstākļos, kādos ir piedzimis, reizēm tāda izdzīvošanas dāvana liekas klaji egoistiska, gļēvulīga un cietsirdīga. Bet nu prieks, protams, par mūsdienu medicīnu, kas ļāva šai meitenei izdzīvot -
http://www.swotti.com/tmp/swotti/cacheYM9YBIB3AXROB3V0IGEGZMFJZQ==T3ROZXJZLU90AGVYCW==/imgBorn%20Without%20a%20Face2.jpg
Esot ļoti dzīvespriecīga, par ko arī prieks.
Daļa no šiem arī ir izdzīvojuši -
http://www.cthepower.org/DEPLETED%20URANIUM.jpg

Bet nu, informāciju par dažādiem defektiem, ar kuriem var gadīties piedzimt, katrs var atrast, es arī neesmu bez savējiem, lai arī mani, par laimi, nav tik smagi, lai traucētu dzīves kvalitātei. Kas atgriež pie jautājuma - kas var spriest par potenciālo dzīves kvalitāti?
Kaut kā sāka nodarbināt šis jautājums. Laikam tāpēc, ka piekrītu abām tā pusēm.

Tags:

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry

* * *
[User Picture]
On 2. Marts 2012, 16:09, [info]vilkate commented:
Tas vienalga neatbild uz Džima jautājumu.
Reply · Parent · Thread
[User Picture]
On 2. Marts 2012, 16:13, [info]mindbound replied:
Dabas sabojātu ķermeni var salabot, sabojātas smadzenes, kaut arī tas, protams, ir daudz sarežģītāk, tieši tāpat. Man ir visai grūti iedomāties ētikas vadlīniju, kura tajā brīdī, kad šīs tehnoloģijas ir pilnībā gatavas un lietojamas, ļauj šādus bērnus ārstēt, taču visos iepriekšējos brīžos liek "dabai iet savu gaitu".
Reply · Parent · Thread
[User Picture]
On 2. Marts 2012, 16:20, [info]jim replied:
es ceru, ka tu neuztver šo kā kasīšanos sīkumu dēļ, mani tiešām ļoti interesē šī diskusija un tavi argumenti, un es aptuveni jaušu, kur sakņojas tava nostāja, bet man laikam pietrūkst skaidrāk (parādi uz pirkstiem) definēta argumenta par to, kāpēc eksistē (arī tevis pārstāvētais) viedoklis, ka ētika ir vienmēr un par katru cenu pastāvēt uz dzīvības saglabāšanu, lai kādu dzīvi tas nenozīmētu piespriest dzīvības nesējam.
Reply · Parent · Thread
[User Picture]
On 2. Marts 2012, 16:36, [info]mindbound replied:
Es to neuztveru kā kasīšanos, worry not.

Argumentācija aptuveni šajā virzienā ir dažāda un atšķirīga, taču manā gadījumā šo argumentu pamatā ir ideja pret "being killed by bad philosophy", pret nāvi nevis bioloģiskas neizbēgamības, bet gan sliktas filosofiskās pozīcijas dēļ. Ja cilvēka dzīvību ir iespējams saglabāt un uzturēt, un ir zināms (un mūsdienu medicīna tiešām ir vismaz tādā līmenī, ka šādi parametri ir zināmi), ka cilvēks tādēļ necietīs smagas, pastāvīgas sāpes, jautājums ir nevis par to, kādēļ to saglabāt, bet kādēļ to nesaglabāt?

Reply · Parent · Thread
[User Picture]
On 2. Marts 2012, 17:35, [info]jim replied:
izmantošu chrono piegādāto jēdzienu "ciešanas", kuru līdz šim neveikli aizstāju ar "dzīves nekvalitāti" - ja pastāv ļoti liela iespēja, ka šāda dzīve indivīdam sagādās ciešanas, un tās uzturēšana sagādās lielas ciešanas arī tuviniekiem, tad kādēļ to saglabāt? (niez nagi pierakstīt "..pārapdzīvotas planētas apstākļos", bet, tā kā diskusija ir par ētiku, pievaldīšos)
Reply · Parent · Thread
[User Picture]
On 2. Marts 2012, 17:40, [info]mindbound replied:
Pirmkārt, planēta ir pārapdzīvota tikai tādēļ, ka tās virsma joprojām tiek ārkārtīgi neefektīvi izmantota; par to es eksplicīti esmu rakstījis šeit, feel free to drop in.

Otrkārt, es jau minēju - "ja ir zināms, ka cilvēks tādēļ necietīs smagas, pastāvīgas sāpes".

Treškārt, tuvinieki - un tas nav cinisms - šajā gadījumā ir klaji sekundāri. Tuvinieku ērtības << indivīda dzīvība.

Reply · Parent
[User Picture]
On 2. Marts 2012, 20:36, [info]chrono replied:
Slikta filozofija, manuprāt, parādās brīdī, kad enerģiju patērējošāks pavērsiens tiek nostādīts kā primārais attiecībā pret enerģiju mazāk patērējošu. Tā kā bērnam vēl līdz noteiktam vecumam pat nav izveidojusies savs "Es", tad viņam pašam nāves/dzīvības jautājums patiesībā ir nebūtisks. Bailes no nāves (diezgan nepatīkams artefakts, manuprāt) parādās tikai vēlāk. (Ja, protams, nerunā par tīri instinktīvu pretošanos nonākot situācijā, kas kaitē izdzīvošanai). Arī man pašam, tāpat kā jebkuram, būtu nebūtiski, ja es šonakt mirtu, to pirms tam neapzinoties.
Reply · Parent · Thread
[User Picture]
On 3. Marts 2012, 02:16, [info]mindbound replied:
Lielākajai daļai dzīvnieku prātā, as far as we know, vispāri nav fenomenālā "Es" konstrukta. Tas, tiesa gan, nenozīmē, ka viņu dzīvība nebūtu saudzējama.
Reply · Parent
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry