pēdējās diennakts laikā domāju par subjektīvo situācijas grūtumu. katram savējo.
sakiet, noteikti taču ir "jauni neprecēti", kam šāda dzīve (arī pēc vairākām nedēļām) patīk tīri labi?
skaidrs, ka ir daudz tādu, kam psiholoģiski ir ļoti grūti. ir apgrieztas mūsu brīvības, pārkāptas mūsu robežas un tas var būt ļoti grūti. gan tādam, kas ir viens pats vai divatā ar partneri, gan arī tādam, kam prasīgs darbs vai mācības un vēl čupa ar bērniem.
nevar samērīt psiholoģisko grūtumu, tādēļ nedrīkstētu teikt, ka tam ir vieglāk nekā šim.
un tomēr. nevilšus sāku aizdomāties. varbūt man kā pēdējā gada studentam un divu ne tik lielu bērnu mātei, tomēr ir vieglāk?
nu tas ir, jā, slodze man ir diezgan liela (ne tik sen biju spiesta evakuēties uz nakti, jo no apstākļu maiņas totāli gāja ciet), domāju, kopumā, fiziskā slodze varētu būt lielāka, nekā tādam "jaunam/neprecētam". taču psiholoģiski?
man reāli nav laika ciest psiholoģiski. man jādara, kas jādara lai kkā tiktu uz priekšu, jo alternatīvas neiepriecina it nemaz. alternatīvas nešķiet pieņemamas. tādēļ ir jākuļas. tāpat ir jārūpējas par sevi - gana jāguļ un sevi ik pa brīdim jāiepriecina (katru dienu, ne retāk un ne biežāk), citādi no pārslodzes iet ciet širmis. bet, kamēr es samērīgi guļu un periodiski sevi iepriecinu, tikmēr - es pārāk neciešu. pasmagi strādāju, bet garīgu moku īpaši nav. situācijai esmu pielāgojusies, pieradusi, tikties ar cilvēkiem vairs diezko nevelk, jūtos ērti gan ar sevi, gan vīru, gan bērniem (tas, protams, neizslēdz to, ka visi trīs (arī es) mani periodiski izbesī un izved).
ja bišķi nenomāktu ekonomiskās lejupslīdes perspektīva, visār varētu teikt, ka dzīvoju bez raizēm.
es esmu viena tāda?
sakiet, kā ir jums?