Sviesta Ciba |

Iksirugumta (

po) rakstīja,
@ 2012-11-25 16:35:00

absolūta izvarošana
Vispār, tagad tā no jauna padomājot, šķiet, ka no nāves nevar nebaidīties. Var norakt savas emocijas - to točna var. Vēl var ticēt visādam bullšitam par tādu vai citādu pēcnāvi. Bet tas viens fakts, ka viss, kas tu esi, pārstās eksistēt, ir pieņemams tikai tajā brīdī, kad mokas dzīvot tiešām pārsniedz šī nepieņemamā fakta spēku.

Nāve pati par sevi vēl nebūtu nekas. Bet spēja to apzināties... kkas neiedomājams...

(Ierakstīt jaunu komentāru)

217
2012-11-25 16:56 (saite)

vai nāve nav kaut kas pārāk abstrakts/vispārināts, lai no tās baidītos?
var baidīties no konkrētām fiziskām sāpēm, var baidīties no nezināmā, kas būs tai brīdī vai pēc tam, var baidīties vairs nesatikt kkādus cilvēkus, vai baidīties vairs kaut ko nepiedzīvot, nejust, nedomāt. bet pati nāve? meeh, vienas plaukstas sitiens mežā un čušs

un arī viss tas, kas tu esi, ir tikai tikmēr, kamēr tu esi. to, ka tevis vairs nav, nevar nekādi ietekmēt vai mainīt, līdz ar to bezjēdzīgi ir to pieņemt, vai nepieņemt, tas tāpat notiks. un tērēt laiku, kurš tāpat vairs nav atlicis daudz, lol, lai apzinātos vai šausminātos par lietām, kuras nav iespējams ietekmēt ir daudz nejēdzīgāk nekā savākt resursu druskas un maukt pēc lietām, kuras vēl gribās paspēt izdarīt :]

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	po 2012-11-25 17:00 (saite)
	tu nesaproti (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	217 2012-11-25 17:10 (saite)
	lōōģiski es nevaru saprast, jo manas smadzenes/pieredze/emocijas/domāšana ir uzbūvēta/veidojusies/notikusi citādi nekā Tev es varu tikai mēģināt saprast vai minēt, ko Tu ar to visu domā, un arī tikai līdz zināmai robežai - tikai tik, cik Tu to dari saprotamu, vai tik, cik es gribu saprast vai spēju interpretēt (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	psc po 2012-11-25 17:37 (saite)
	vnk pēc loģikas tava atbilde uz manu tekstu nevar attiekties bet, ok, hū nīdz lodžik, rait? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

lol

217
2012-11-25 18:07 (saite)

ok, mr. I'm So Right and Logical,
man šķita, ka attiecas, vismaz uz to, ko es Tevis rakstītajā tekstā izlasīju, citādāk es nebūtu komentējusi

un turklāt man šķita, ka diezgan loģiski attiecas.

Tvs izteikums, ka es kaut ko nesaprotu, vai, ka mana atbilde nevar attiekties uz Tevis teikto pēc loģikas, nepadara to visu kaut cik saprotamāku, vai neparāda to, KĀPĒC mana atbilde nevarētu uz Tavu tekstu attiekties. Līdz ar to jēgas no Tava komentāra īsti nebija nekādas, ja nu vienīgi Tev nedaudz izdevās mani emocionāli aizvainot par neloģiskumu, bet man šodien pārāk labs garstāvoklis, lai par to ceptos.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	Re: lol po 2012-11-25 18:12 (saite)
	vnk tu centies apstiprināt to, ko esmu noliedzis līdzīgi kā, ja es būtu rakstījis "horoskopi ir sūds" un tu teiktu "tavai zīmei jānēsā sarkans - tad tu nebūtu tik negatīvs" (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

Re: lol

217
2012-11-25 18:30 (saite)

ok, sapratu, ko tu saprati/nesaprati, un ko es sapratu/nesapratu, vai vismaz aptuveni :D

mēģināšu pārfrāzēt sevis iepriekš teikto citādāk

Bet tas viens fakts, ka viss, kas tu esi, pārstās eksistēt, ir pieņemams tikai tajā brīdī, kad mokas dzīvot tiešām pārsniedz šī nepieņemamā fakta spēku.

nu, jā, un zaudēt visu - tas ir neizsakāmi rūgti. jau, vērojot kādas savas daļas nāvi, sirds saraujas kā kritusi lapa karstā saulē - viss tev svarīgais ir nolemts galējam pazemojumam, un par visu vairāk - tava dzīvība.

kas tieši padara nāves faktu tik nepieņemamu? kas ir tas, kas padara Tev to tik rūgtu?

"viss, kas tu esi, pārstās eksistēt" <-- kas tajā ir tik briesmīgs? (un es šo jautāju NE no pozīcijas, manuprāt, kur mokas dzīvot ir lielākas par nāves faktu.)

laikam tas ir tas, kas mani mulsina, tas ko es nesaprotu, un ko mēģinu saprast, šo te visu rakstot - kas ir tas nepieņemamais tajā, ka "viss, kas tu esi, pārstās eksistēt"?? kas ir tas, kas Tevi tajā stindzina?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	Re: lol po 2012-11-25 18:32 (saite)
	tas, ka tā ir dabūsi redzēt, sapratīsi (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

LoL, Lucifer our Lord

217
2012-11-25 18:43 (saite)

!tas, ka tā ir!

džīzas kraist, tas ir aptuveni tā :D
"Kā Tu vari zināt, ka dievs ir?"
"Tāpēc, ka tā ir"

vismaz viņiem ir iemesli tā teikt, bet tu tak neesi dunduks
(vai vismaz man tā šķita līdz šim)

tnx, I'm outta here :]
iešu gaidīt Sapratnes un Pieredzes Rapture

(lol, būtu vismaz uzrakstījis, ka Tev slinkums vai galīgi negribās tagad šitajā iedziļināties, bet ne jau atbildēt visprastākajiem smadzeņskalotāju teikumiem)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	Re: LoL, Lucifer our Lord po 2012-11-25 18:49 (saite)
	ok, atbildēju uz citu jautājumu. tādu kā "kā tu zini, ka sāp, kad iegriež pirkstā" (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

Re: LoL, Lucifer our Lord

217
2012-11-25 18:55 (saite)

vot, bet ja es griežu pirkstu nost ar motorzāģi, bet man nesāp, tad dabiski rodas jautājums, kāpēc man nesāp, bet tev sāp. vai man ir alumīnija pirksti, vai arī tev ir īpaši pastiprinošie sāpju receptori? vai tā vispār ir mana roka, ko es griežu, utt?

tobiš, kāpēc tava pieredze ir atšķirīga vai kas to padara atšķirīgu?
(mans pirmais loģiskais secinājums bija, ka tu esi ieraudzījis nāves faktā kaut ko tādu, kas to padara nepieņemamu, ko es vēl neesmu ieraudzījusi, tāpēc arī jautāju)

bet nu labi, hū kērz par jautājumiem, ja ir atbildes, kas ir kaut kā īpaši jāpieredz un tikai tad varēs saprast

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	pose po 2012-11-25 18:57 (saite)
	sticking feathers up your butt doesn't make you a chicken (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	:] 217 2012-11-25 19:01 (saite)
	having an ass and a hole, doesn't make you an asshole, until you prove otherwise (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	217 2012-11-25 17:18 (saite)
	Turklāt, ceļš uz sapratni sākas nesapratnes punktā. Ja ir vēlme to iet. Ja nav, tad nav. Tad arī paliek nesapratne kā tāda liela izkārtne pie tukšas maximas skatloga. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	celies 2012-11-25 18:05 (saite)
	man patīk domāt par "es" kas esmu "es". Un es neieraugu robežu. Man to nesanāk aptvert, atliek vien ticēt, ka atsevišķie "es" ir tādi kā izdomājumi. Ja jautā, kas ir īsts, tad, laikam, pareizā atbilde ir "gaisma" Kas ir gaisma? Tas ir vienīgais kas ir. Bet to man šobrīd ir pārāk grūti saprast. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

po
2012-11-25 18:10 (saite)

sūds par gaismu, viegli iebraukt ezotēriskā sūdā

"es" ir staipāms termins, bet pamatā tas ir viss tas biorobots ar uzslāņoto metafunkcionalitātes čaulu - ārējās robežas varbūt biš vairāk "fuzzy", bet, tā rupji noaapaļojot uz augšu - "es" ir visa tava struktūra, pieredze, zināšanas. karoč - visa tava pasaule. nu, jā, un zaudēt visu - tas ir neizsakāmi rūgti. jau, vērojot kādas savas daļas nāvi, sirds saraujas kā kritusi lapa karstā saulē - viss tev svarīgais ir nolemts galējam pazemojumam, un par visu vairāk - tava dzīvība.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

iekodeets
2012-11-26 10:36 (saite)

tur tiešām jāpabūt uz sekundi, lai pārstātu raustīties.
jocīgi kā dzīve gadās - cilīši ar līdzīgu pieredzi kaut kā sagrupējas..
nu tip man pašam relatīvi nesen gadijās klīniskā nāve + pāris dienas komā un kopš tās dienas laiku pa laikam sanāk sastapt ļaužus ar līdzīgu pieredzi..
skaidrāks tas nāves fenomens nav tapis, bet kaut kāda baidīšanās gan beigusies.

(Atbildēt uz šo)

	sragde 2012-11-26 16:23 (saite)
	Tieši cerība, ka pēc nāves būs NEKAS, ir vismierinošākais, kas vien var būt. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

po
2012-11-26 17:23 (saite)

Taisnība. Mūžīga dzīvība būtu mūžīgas ciešanas, tas tiešām būtu the worst.
Tomēr der uzdot jautājumu - kāpēc cilvēki sliecas ticēt pēcnāves dzīvei (vienalga - vai savā personā, vai bērnos, valstī utt.). Tieši par to bija šis ieraksts: vissmagākā lieta ir zaudēt eksistenci. Šinī brīdī gribu vērst uzmanību uz pēdējo rindiņu, kuru visi šķiet ignorējam. Es neuzskatu, ka nāve pati par sevi būtu kas slikts vai nepatīkams. Faktiski, ja man būtu tāda iespēja, es ļoti priecātos, ja kāds mani pēkšņi, negaidīti, un, kas galvenais, nesāpīgi mani nogalinātu. Tas būtu lieliski! Taču lielā sāpe ir taisni tajā momentā, kad redzi sevi turpinām eksistēt, bet sairstam. Un savietot savu pašreizējo eksistenci ar emocionāli neapgraizītu domu par to, ka tu pārstāsi būt, ir neiespējami smagi, jo tas ienāk kā noliegums visām tavām jūtām, pārliecībām un vērtībām. Mēs spējam tuprināt dzīvi tikai tāpēc, ka vairāk vai mazāk, tā vai citādi novērtējam kaut kādu eksistences daļu. Turklāt, pati dzīvošana mūsos ģenētiski ierakstīta kā augstākā pašvērtība. Tad nu konkrēti apzināties savu nāvi pretstatā dzīvei ir ne vien grūti, bet kaut kādā nozīmē - neiespējami. Neatceros, ka es kādreiz būtu izvarots, bet, cik mana jocīgas lietas manījusī iztēle spēj iedomāties, pieļauju, ka šo domu var salīdzināt ar izvarošanu, tikai vēl daudz augstākā pakāpē. Kad izvarot tev tiek pilnīgi viss. Līdzīgi kā pie meistarīgas spīdzināšanas, kad tavu acu priekšā iznīcina visu, kas tev dārgs - cilvēkus, lietas, simbolus. Un tas nevar nesāpēt. Katrs, kurš te ienāk nopozēt, cik viņam pohuj mirt, tādā situācijā salūztu no sākuma līdz galam un raudātu tā, ka varbūt no elpas trūkuma vien jau nomirtu.
Nāve kā absolūta izvarošana. Kā pilnīgs pazemojums. Kā neierobežots ļaunums. Neviens dzīvais par to nav stiprāks. Un šobrīd nespētu cienīt cilvēku, kurš būtu tik augstprātīgs, ka uzskatītu, ka šādas ciešanas viņam būtu kā pīlei ūdens.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

sragde
2012-11-26 21:02 (saite)

Hm, tas ka turpini eksistēt un sairsti lēnām, noteikti ir sāpīgi cilvēkiem, kas pārlieku idealizē savu skaistumu vai fizisko spēku. No otras puses, smadzenes iespējams attīstīt līdz pat nāves brīdim.

Nu, jā dzīvotgriba ir spēcīgi iešūta, man it kā ir vienalga, ka nomiršu, tomēr, patiešām, brīžos, kad tas var notikt visa šī filozofija tiek aizmirsta un kājas pašas mani aiznes prom no sadursmes ar autobusu vai liek turēties tālāk no kraujas malas un tamlīdzīgi.

"Un tas nevar nesāpēt. Katrs, kurš te ienāk nopozēt, cik viņam pohuj mirt, tādā situācijā salūztu no sākuma līdz galam un raudātu tā, ka varbūt no elpas trūkuma vien jau nomirtu."

Jā, par šo piekrītu, esmu pārbaudījis Amanitas Muscarias deathtripā. Bet pēc tās raudāšanas un salūšanas nāk tāds mirklis, kad esi pilnīgi samierinājies ar savu nāvi, kas, velns zin kāpēc, pāraug tīrākajā svētlaimē.

Plus, es pieturos pie domas, ka NEKAS = VISS.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

po
2012-11-26 21:16 (saite)

Jea, lol, mušmiru death-trips man arī ir bijis. Tajā dažādas pārliecības tika stipri izaicinātas - pirms tam ticēju kkādām tur reinkarnācijām un tā...

Mana problēma ir tā, ka esmu čalis - man mācīts neraudāt. Emocijas stipri sabloķējas, un ir ļoti grūti tā vot izraudāties - bieži tā ļoti pietrūkst. Vnk raudot izdalās kuri tur tie laimes hormoni un emocijas ir daudz vieglāk izprocesēt + dabū ķīmisku pacēlumu un liekas, ka viss pokuj. Reāli arī tas stāvoklis, kurā pēc tam nonāc, ir īslaicīgs un balstīts tajā labsajūtā (kas ir bioloģiskais ekvivalents drošībai - ilūzija, ka esi tajā neaizskaramajā, apgādātajā vidē), kur nedarbojas realitāte, pragmatisms un fakti. Tobiš - to nodrošinātības sajūtu var noķert kaut vai minūti pims nāvessoda izpildes. Bet tas ir tāds ārkārtas līdzeklis, kā kkāds heroīns, kuru, ja iešauj, tad uz to brīdi ir OLRAIT! Bet hajs pāriet un viss, esap apakaļ. Un, ja vēl domāšana ir vērsta uz reālismu, tad visas šitās ilūzijas grūst naski jo naski. Izdzīvošanas shēmas smadzenēs evolucionāri veidojušas noslieci uz wishful-thinking ilūzijām, ka viss ir labi utt. Bet reāli, ja esi tajos mehānismos iejaucies un vairs netici Mātei Latvijai, Ģimenes Mīlestībai un manā iepriekš uzdotajā jautājumā minētajā ticībā pēcnāves eksistencē (saglabājot identitāti dvēselē, nācijā, bērnos, panākumos, statusā, fotogrāfijās, ierakstītajos platīna diskos utt.). Ja to bioķīmiski neiroloģisko māņticību uzveic, tad bilde paliek visai drūma. Vienīgā cerība, ka tās smadzenes jau tomēr ir fiziska masa un sākotnējie patterni joprojām ir piejūdzami. Un tad nu sākas pagaidām ķēpīgākā dzīves-mākslas daļa: kā savietot šausminošo patiesību ar patīkamajām ilūzijām, nezaudējot saprātu, integritāti un lojalitāti domas tīrībai.

VISS nav NEKAS, jo TU esi KAUT KAS.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	sragde 2012-11-26 23:26 (saite)
	Prāts jau ir tā galvenā problēma. Palīdzēt var meditācija vai ayahuasca, vai iboga, varbūt vēl kas. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2012-11-26 23:32 (saite)
	Nu, jā, palīdzēt var viss kas. Vnk jāiemācās, ka jāpalīdz. Man vēl saglabājusies naivā ideja par to, ka vajag tikai būt pēc iespējas godīgam, un viss būs labi. Bet bēdīgā kārtā dzīves realitāte pieprasa sevi čakarēt. Tas tad nu vēl briest kā lielais nākamais izglītības kurss šajā nenomiršanas izturēšanā. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

sragde
2012-11-27 19:54 (saite)

"VISS nav NEKAS, jo TU esi KAUT KAS."

Eksperiments:

Ņemam tukšu papīra lapu (NEKO), uzzīmējam uz tās vienu zīmējumu (KAUT KO), uzzīmējam uz tās vēl vienu zīmējumu (vēl vienu KAUT KO), turpinām bezgalīgi, līdz uz papīra lapas ir visi iespējamie attēli (esam ieguvuši VISU). Bet, salīdzinot tukšo papīra lapu (NEKO) un absolūti aizpildīto papīra lapu (VISU), informatīvā ziņā mēs redzētu vienu un to pašu, tas ir, gan uz vienas, gan uz otras lapas nebūs iespējams izšķirt nevienu atsevišķu zīmējumu (KAUT KO).

Tas pats ir ar datora atmiņu, kur visas informācijas vienības ir nullītes (NEKAS) un pēc tam visas tiek pārmainītas uz vieniniekiem (VISS).

Un es intuitīvi jūtu, ka brīdī, kad ir pabeidzies nomiršanas process, mūsu apziņa uztver pilnīgi visas iespējamās pieredzes vienlaicīgi (jeb NEKO un VISU vienlaicīgi), bet vairs neuztver neko atsevišķu, neko konkrētu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

po
2012-11-27 20:06 (saite)

Pirmkārt, mans points ir tāds, ka mēs katrs neesam VISS, mēs katrs esam KAUT KAS. Protams, VISS ir NEKAS - NEVIENAM vai VISAM, bet tu neesi ne NEVIENS, ne VISS.
Otrkāŗt, tava intuīcija balstās tajā pašā dabiskās māņticības domāšanā, kurā balstās idejas par dieviem, reinkarnācijām, dvēselēm, nirvānām utt. Tās nesakrīt ar zinātnisko realitāti, kurā nomirstot līdz ar nāvi smadzeņu procesi izbeidzas, uztveres kanāli (receptori/nervi) pārstāj darboties, un ir viennozīmīgi skaidrs, ka nekas vairs netiek uztverts. To var raksturot kā NEKO, kas ir VISS, bet tur tā lieta, ka tu tajā brīdī esi NEKAS, kurš pēc definīcijas nav spējīgs uztvert - ne VISU, ne KAUT KO (NEKO nav vērts minēt, jo uztvert NEKO būtu tas pats, kas neuztvert vispār - akmeņi arī uztver neko, jo tiem nav uztveres/nervu sistēmas).

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	sragde 2012-11-27 23:36 (saite)
	Šķiet, nav vērts. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2012-11-27 23:37 (saite)
	Nu, skaties. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

217
2012-11-26 23:05 (saite)

Izlasīju šo,

Mēs spējam tuprināt dzīvi tikai tāpēc, ka vairāk vai mazāk, tā vai citādi novērtējam kaut kādu eksistences daļu. un par to sairšanu

Un man pēkšņi pieleca, kādēļ vakar tevi nesapratu, un nevaru arī pievienoties joprojām šobrīd.

Es laikam tomēr atrodos tai zonā, ko tu sākotnējā ierakstā "Bet tas viens fakts, ka viss, kas tu esi, pārstās eksistēt, ir pieņemams tikai tajā brīdī, kad mokas dzīvot tiešām pārsniedz šī nepieņemamā fakta spēku." dēvēji par moku zonu, lai gan man to absolūti negribās dēvēt par moku zonu,

drīzāk par vienaldzības anestezētu (tādā nozīmē, ka viss ir vienalga diezgan - gan cilvēki, gan lietas, gan simboli) tripu uz priekšu, kad viss labākais jau ir bijis (cik nu tas bijis labs) un priekšā nav īsti ko gaidīt (un ja kaut kas labs būs, tad es to pieņemšu ar prieku, bet neizmērojami lielāku izbrīnu), un tālāk paliek vienīgi eksistēšana inercers dēļ pretstatā bailēm nodarīt sev sāpes (jo vot tas joprojām ir vienīgais, no kā man būtu bail, no pašas nāves nē).

nāve nepavisam nav šausmīga, kad neko nemīli un neko negribi.
kad turpini, jo ir iesākts. un jo ir vienalga.
bet es negribētu dēvēt to par moku zonu, jo te ir diezgan forši un baudāmi.
drošivien atkarīgs, uz kādām tabletēm pa šo zonu mauc.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	217 2012-11-26 23:46 (saite)
	un vēl ir debīli, ka tu uzskati, ka visi tie cilvēki, kuru viedoklis/domas atšķiras no tevis, pozē. it kā nevarētu būt pa īstam arī citādāk, nekā ir tev. (it kā agrāk tā jau nebūtu bijis) (bet enīvejs bija interesanti palasīties par šo visu, šitais bija forši) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Navigate: