Jea, lol, mušmiru death-trips man arī ir bijis. Tajā dažādas pārliecības tika stipri izaicinātas - pirms tam ticēju kkādām tur reinkarnācijām un tā...

Mana problēma ir tā, ka esmu čalis - man mācīts neraudāt. Emocijas stipri sabloķējas, un ir ļoti grūti tā vot izraudāties - bieži tā ļoti pietrūkst. Vnk raudot izdalās kuri tur tie laimes hormoni un emocijas ir daudz vieglāk izprocesēt + dabū ķīmisku pacēlumu un liekas, ka viss pokuj. Reāli arī tas stāvoklis, kurā pēc tam nonāc, ir īslaicīgs un balstīts tajā labsajūtā (kas ir bioloģiskais ekvivalents drošībai - ilūzija, ka esi tajā neaizskaramajā, apgādātajā vidē), kur nedarbojas realitāte, pragmatisms un fakti. Tobiš - to nodrošinātības sajūtu var noķert kaut vai minūti pims nāvessoda izpildes. Bet tas ir tāds ārkārtas līdzeklis, kā kkāds heroīns, kuru, ja iešauj, tad uz to brīdi ir OLRAIT! Bet hajs pāriet un viss, esap apakaļ. Un, ja vēl domāšana ir vērsta uz reālismu, tad visas šitās ilūzijas grūst naski jo naski. Izdzīvošanas shēmas smadzenēs evolucionāri veidojušas noslieci uz wishful-thinking ilūzijām, ka viss ir labi utt. Bet reāli, ja esi tajos mehānismos iejaucies un vairs netici Mātei Latvijai, Ģimenes Mīlestībai un manā iepriekš uzdotajā jautājumā minētajā ticībā pēcnāves eksistencē (saglabājot identitāti dvēselē, nācijā, bērnos, panākumos, statusā, fotogrāfijās, ierakstītajos platīna diskos utt.). Ja to bioķīmiski neiroloģisko māņticību uzveic, tad bilde paliek visai drūma. Vienīgā cerība, ka tās smadzenes jau tomēr ir fiziska masa un sākotnējie patterni joprojām ir piejūdzami. Un tad nu sākas pagaidām ķēpīgākā dzīves-mākslas daļa: kā savietot šausminošo patiesību ar patīkamajām ilūzijām, nezaudējot saprātu, integritāti un lojalitāti domas tīrībai.

VISS nav NEKAS, jo TU esi KAUT KAS.