Taisnība. Mūžīga dzīvība būtu mūžīgas ciešanas, tas tiešām būtu the worst.
Tomēr der uzdot jautājumu - kāpēc cilvēki sliecas ticēt pēcnāves dzīvei (vienalga - vai savā personā, vai bērnos, valstī utt.). Tieši par to bija šis ieraksts: vissmagākā lieta ir zaudēt eksistenci. Šinī brīdī gribu vērst uzmanību uz pēdējo rindiņu, kuru visi šķiet ignorējam. Es neuzskatu, ka nāve pati par sevi būtu kas slikts vai nepatīkams. Faktiski, ja man būtu tāda iespēja, es ļoti priecātos, ja kāds mani pēkšņi, negaidīti, un, kas galvenais, nesāpīgi mani nogalinātu. Tas būtu lieliski! Taču lielā sāpe ir taisni tajā momentā, kad redzi sevi turpinām eksistēt, bet sairstam. Un savietot savu pašreizējo eksistenci ar emocionāli neapgraizītu domu par to, ka tu pārstāsi būt, ir neiespējami smagi, jo tas ienāk kā noliegums visām tavām jūtām, pārliecībām un vērtībām. Mēs spējam tuprināt dzīvi tikai tāpēc, ka vairāk vai mazāk, tā vai citādi novērtējam kaut kādu eksistences daļu. Turklāt, pati dzīvošana mūsos ģenētiski ierakstīta kā augstākā pašvērtība. Tad nu konkrēti apzināties savu nāvi pretstatā dzīvei ir ne vien grūti, bet kaut kādā nozīmē - neiespējami. Neatceros, ka es kādreiz būtu izvarots, bet, cik mana jocīgas lietas manījusī iztēle spēj iedomāties, pieļauju, ka šo domu var salīdzināt ar izvarošanu, tikai vēl daudz augstākā pakāpē. Kad izvarot tev tiek pilnīgi viss. Līdzīgi kā pie meistarīgas spīdzināšanas, kad tavu acu priekšā iznīcina visu, kas tev dārgs - cilvēkus, lietas, simbolus. Un tas nevar nesāpēt. Katrs, kurš te ienāk nopozēt, cik viņam pohuj mirt, tādā situācijā salūztu no sākuma līdz galam un raudātu tā, ka varbūt no elpas trūkuma vien jau nomirtu.
Nāve kā absolūta izvarošana. Kā pilnīgs pazemojums. Kā neierobežots ļaunums. Neviens dzīvais par to nav stiprāks. Un šobrīd nespētu cienīt cilvēku, kurš būtu tik augstprātīgs, ka uzskatītu, ka šādas ciešanas viņam būtu kā pīlei ūdens.