Sviesta Ciba |

Iksirugumta (

po) rakstīja,
@ 2012-11-25 16:35:00

absolūta izvarošana
Vispār, tagad tā no jauna padomājot, šķiet, ka no nāves nevar nebaidīties. Var norakt savas emocijas - to točna var. Vēl var ticēt visādam bullšitam par tādu vai citādu pēcnāvi. Bet tas viens fakts, ka viss, kas tu esi, pārstās eksistēt, ir pieņemams tikai tajā brīdī, kad mokas dzīvot tiešām pārsniedz šī nepieņemamā fakta spēku.

Nāve pati par sevi vēl nebūtu nekas. Bet spēja to apzināties... kkas neiedomājams...

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

po
2012-11-26 17:23 (saite)

Taisnība. Mūžīga dzīvība būtu mūžīgas ciešanas, tas tiešām būtu the worst.
Tomēr der uzdot jautājumu - kāpēc cilvēki sliecas ticēt pēcnāves dzīvei (vienalga - vai savā personā, vai bērnos, valstī utt.). Tieši par to bija šis ieraksts: vissmagākā lieta ir zaudēt eksistenci. Šinī brīdī gribu vērst uzmanību uz pēdējo rindiņu, kuru visi šķiet ignorējam. Es neuzskatu, ka nāve pati par sevi būtu kas slikts vai nepatīkams. Faktiski, ja man būtu tāda iespēja, es ļoti priecātos, ja kāds mani pēkšņi, negaidīti, un, kas galvenais, nesāpīgi mani nogalinātu. Tas būtu lieliski! Taču lielā sāpe ir taisni tajā momentā, kad redzi sevi turpinām eksistēt, bet sairstam. Un savietot savu pašreizējo eksistenci ar emocionāli neapgraizītu domu par to, ka tu pārstāsi būt, ir neiespējami smagi, jo tas ienāk kā noliegums visām tavām jūtām, pārliecībām un vērtībām. Mēs spējam tuprināt dzīvi tikai tāpēc, ka vairāk vai mazāk, tā vai citādi novērtējam kaut kādu eksistences daļu. Turklāt, pati dzīvošana mūsos ģenētiski ierakstīta kā augstākā pašvērtība. Tad nu konkrēti apzināties savu nāvi pretstatā dzīvei ir ne vien grūti, bet kaut kādā nozīmē - neiespējami. Neatceros, ka es kādreiz būtu izvarots, bet, cik mana jocīgas lietas manījusī iztēle spēj iedomāties, pieļauju, ka šo domu var salīdzināt ar izvarošanu, tikai vēl daudz augstākā pakāpē. Kad izvarot tev tiek pilnīgi viss. Līdzīgi kā pie meistarīgas spīdzināšanas, kad tavu acu priekšā iznīcina visu, kas tev dārgs - cilvēkus, lietas, simbolus. Un tas nevar nesāpēt. Katrs, kurš te ienāk nopozēt, cik viņam pohuj mirt, tādā situācijā salūztu no sākuma līdz galam un raudātu tā, ka varbūt no elpas trūkuma vien jau nomirtu.
Nāve kā absolūta izvarošana. Kā pilnīgs pazemojums. Kā neierobežots ļaunums. Neviens dzīvais par to nav stiprāks. Un šobrīd nespētu cienīt cilvēku, kurš būtu tik augstprātīgs, ka uzskatītu, ka šādas ciešanas viņam būtu kā pīlei ūdens.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

sragde
2012-11-26 21:02 (saite)

Hm, tas ka turpini eksistēt un sairsti lēnām, noteikti ir sāpīgi cilvēkiem, kas pārlieku idealizē savu skaistumu vai fizisko spēku. No otras puses, smadzenes iespējams attīstīt līdz pat nāves brīdim.

Nu, jā dzīvotgriba ir spēcīgi iešūta, man it kā ir vienalga, ka nomiršu, tomēr, patiešām, brīžos, kad tas var notikt visa šī filozofija tiek aizmirsta un kājas pašas mani aiznes prom no sadursmes ar autobusu vai liek turēties tālāk no kraujas malas un tamlīdzīgi.

"Un tas nevar nesāpēt. Katrs, kurš te ienāk nopozēt, cik viņam pohuj mirt, tādā situācijā salūztu no sākuma līdz galam un raudātu tā, ka varbūt no elpas trūkuma vien jau nomirtu."

Jā, par šo piekrītu, esmu pārbaudījis Amanitas Muscarias deathtripā. Bet pēc tās raudāšanas un salūšanas nāk tāds mirklis, kad esi pilnīgi samierinājies ar savu nāvi, kas, velns zin kāpēc, pāraug tīrākajā svētlaimē.

Plus, es pieturos pie domas, ka NEKAS = VISS.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

po
2012-11-26 21:16 (saite)

Jea, lol, mušmiru death-trips man arī ir bijis. Tajā dažādas pārliecības tika stipri izaicinātas - pirms tam ticēju kkādām tur reinkarnācijām un tā...

Mana problēma ir tā, ka esmu čalis - man mācīts neraudāt. Emocijas stipri sabloķējas, un ir ļoti grūti tā vot izraudāties - bieži tā ļoti pietrūkst. Vnk raudot izdalās kuri tur tie laimes hormoni un emocijas ir daudz vieglāk izprocesēt + dabū ķīmisku pacēlumu un liekas, ka viss pokuj. Reāli arī tas stāvoklis, kurā pēc tam nonāc, ir īslaicīgs un balstīts tajā labsajūtā (kas ir bioloģiskais ekvivalents drošībai - ilūzija, ka esi tajā neaizskaramajā, apgādātajā vidē), kur nedarbojas realitāte, pragmatisms un fakti. Tobiš - to nodrošinātības sajūtu var noķert kaut vai minūti pims nāvessoda izpildes. Bet tas ir tāds ārkārtas līdzeklis, kā kkāds heroīns, kuru, ja iešauj, tad uz to brīdi ir OLRAIT! Bet hajs pāriet un viss, esap apakaļ. Un, ja vēl domāšana ir vērsta uz reālismu, tad visas šitās ilūzijas grūst naski jo naski. Izdzīvošanas shēmas smadzenēs evolucionāri veidojušas noslieci uz wishful-thinking ilūzijām, ka viss ir labi utt. Bet reāli, ja esi tajos mehānismos iejaucies un vairs netici Mātei Latvijai, Ģimenes Mīlestībai un manā iepriekš uzdotajā jautājumā minētajā ticībā pēcnāves eksistencē (saglabājot identitāti dvēselē, nācijā, bērnos, panākumos, statusā, fotogrāfijās, ierakstītajos platīna diskos utt.). Ja to bioķīmiski neiroloģisko māņticību uzveic, tad bilde paliek visai drūma. Vienīgā cerība, ka tās smadzenes jau tomēr ir fiziska masa un sākotnējie patterni joprojām ir piejūdzami. Un tad nu sākas pagaidām ķēpīgākā dzīves-mākslas daļa: kā savietot šausminošo patiesību ar patīkamajām ilūzijām, nezaudējot saprātu, integritāti un lojalitāti domas tīrībai.

VISS nav NEKAS, jo TU esi KAUT KAS.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	sragde 2012-11-26 23:26 (saite)
	Prāts jau ir tā galvenā problēma. Palīdzēt var meditācija vai ayahuasca, vai iboga, varbūt vēl kas. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2012-11-26 23:32 (saite)
	Nu, jā, palīdzēt var viss kas. Vnk jāiemācās, ka jāpalīdz. Man vēl saglabājusies naivā ideja par to, ka vajag tikai būt pēc iespējas godīgam, un viss būs labi. Bet bēdīgā kārtā dzīves realitāte pieprasa sevi čakarēt. Tas tad nu vēl briest kā lielais nākamais izglītības kurss šajā nenomiršanas izturēšanā. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

sragde
2012-11-27 19:54 (saite)

"VISS nav NEKAS, jo TU esi KAUT KAS."

Eksperiments:

Ņemam tukšu papīra lapu (NEKO), uzzīmējam uz tās vienu zīmējumu (KAUT KO), uzzīmējam uz tās vēl vienu zīmējumu (vēl vienu KAUT KO), turpinām bezgalīgi, līdz uz papīra lapas ir visi iespējamie attēli (esam ieguvuši VISU). Bet, salīdzinot tukšo papīra lapu (NEKO) un absolūti aizpildīto papīra lapu (VISU), informatīvā ziņā mēs redzētu vienu un to pašu, tas ir, gan uz vienas, gan uz otras lapas nebūs iespējams izšķirt nevienu atsevišķu zīmējumu (KAUT KO).

Tas pats ir ar datora atmiņu, kur visas informācijas vienības ir nullītes (NEKAS) un pēc tam visas tiek pārmainītas uz vieniniekiem (VISS).

Un es intuitīvi jūtu, ka brīdī, kad ir pabeidzies nomiršanas process, mūsu apziņa uztver pilnīgi visas iespējamās pieredzes vienlaicīgi (jeb NEKO un VISU vienlaicīgi), bet vairs neuztver neko atsevišķu, neko konkrētu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

po
2012-11-27 20:06 (saite)

Pirmkārt, mans points ir tāds, ka mēs katrs neesam VISS, mēs katrs esam KAUT KAS. Protams, VISS ir NEKAS - NEVIENAM vai VISAM, bet tu neesi ne NEVIENS, ne VISS.
Otrkāŗt, tava intuīcija balstās tajā pašā dabiskās māņticības domāšanā, kurā balstās idejas par dieviem, reinkarnācijām, dvēselēm, nirvānām utt. Tās nesakrīt ar zinātnisko realitāti, kurā nomirstot līdz ar nāvi smadzeņu procesi izbeidzas, uztveres kanāli (receptori/nervi) pārstāj darboties, un ir viennozīmīgi skaidrs, ka nekas vairs netiek uztverts. To var raksturot kā NEKO, kas ir VISS, bet tur tā lieta, ka tu tajā brīdī esi NEKAS, kurš pēc definīcijas nav spējīgs uztvert - ne VISU, ne KAUT KO (NEKO nav vērts minēt, jo uztvert NEKO būtu tas pats, kas neuztvert vispār - akmeņi arī uztver neko, jo tiem nav uztveres/nervu sistēmas).

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	sragde 2012-11-27 23:36 (saite)
	Šķiet, nav vērts. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2012-11-27 23:37 (saite)
	Nu, skaties. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

217
2012-11-26 23:05 (saite)

Izlasīju šo,

Mēs spējam tuprināt dzīvi tikai tāpēc, ka vairāk vai mazāk, tā vai citādi novērtējam kaut kādu eksistences daļu. un par to sairšanu

Un man pēkšņi pieleca, kādēļ vakar tevi nesapratu, un nevaru arī pievienoties joprojām šobrīd.

Es laikam tomēr atrodos tai zonā, ko tu sākotnējā ierakstā "Bet tas viens fakts, ka viss, kas tu esi, pārstās eksistēt, ir pieņemams tikai tajā brīdī, kad mokas dzīvot tiešām pārsniedz šī nepieņemamā fakta spēku." dēvēji par moku zonu, lai gan man to absolūti negribās dēvēt par moku zonu,

drīzāk par vienaldzības anestezētu (tādā nozīmē, ka viss ir vienalga diezgan - gan cilvēki, gan lietas, gan simboli) tripu uz priekšu, kad viss labākais jau ir bijis (cik nu tas bijis labs) un priekšā nav īsti ko gaidīt (un ja kaut kas labs būs, tad es to pieņemšu ar prieku, bet neizmērojami lielāku izbrīnu), un tālāk paliek vienīgi eksistēšana inercers dēļ pretstatā bailēm nodarīt sev sāpes (jo vot tas joprojām ir vienīgais, no kā man būtu bail, no pašas nāves nē).

nāve nepavisam nav šausmīga, kad neko nemīli un neko negribi.
kad turpini, jo ir iesākts. un jo ir vienalga.
bet es negribētu dēvēt to par moku zonu, jo te ir diezgan forši un baudāmi.
drošivien atkarīgs, uz kādām tabletēm pa šo zonu mauc.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	217 2012-11-26 23:46 (saite)
	un vēl ir debīli, ka tu uzskati, ka visi tie cilvēki, kuru viedoklis/domas atšķiras no tevis, pozē. it kā nevarētu būt pa īstam arī citādāk, nekā ir tev. (it kā agrāk tā jau nebūtu bijis) (bet enīvejs bija interesanti palasīties par šo visu, šitais bija forši) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: