Hm, tas ka turpini eksistēt un sairsti lēnām, noteikti ir sāpīgi cilvēkiem, kas pārlieku idealizē savu skaistumu vai fizisko spēku. No otras puses, smadzenes iespējams attīstīt līdz pat nāves brīdim.

Nu, jā dzīvotgriba ir spēcīgi iešūta, man it kā ir vienalga, ka nomiršu, tomēr, patiešām, brīžos, kad tas var notikt visa šī filozofija tiek aizmirsta un kājas pašas mani aiznes prom no sadursmes ar autobusu vai liek turēties tālāk no kraujas malas un tamlīdzīgi.

"Un tas nevar nesāpēt. Katrs, kurš te ienāk nopozēt, cik viņam pohuj mirt, tādā situācijā salūztu no sākuma līdz galam un raudātu tā, ka varbūt no elpas trūkuma vien jau nomirtu."

Jā, par šo piekrītu, esmu pārbaudījis Amanitas Muscarias deathtripā. Bet pēc tās raudāšanas un salūšanas nāk tāds mirklis, kad esi pilnīgi samierinājies ar savu nāvi, kas, velns zin kāpēc, pāraug tīrākajā svētlaimē.

Plus, es pieturos pie domas, ka NEKAS = VISS.