Izlasīju šo,

Mēs spējam tuprināt dzīvi tikai tāpēc, ka vairāk vai mazāk, tā vai citādi novērtējam kaut kādu eksistences daļu. un par to sairšanu

Un man pēkšņi pieleca, kādēļ vakar tevi nesapratu, un nevaru arī pievienoties joprojām šobrīd.

Es laikam tomēr atrodos tai zonā, ko tu sākotnējā ierakstā "Bet tas viens fakts, ka viss, kas tu esi, pārstās eksistēt, ir pieņemams tikai tajā brīdī, kad mokas dzīvot tiešām pārsniedz šī nepieņemamā fakta spēku." dēvēji par moku zonu, lai gan man to absolūti negribās dēvēt par moku zonu,

drīzāk par vienaldzības anestezētu (tādā nozīmē, ka viss ir vienalga diezgan - gan cilvēki, gan lietas, gan simboli) tripu uz priekšu, kad viss labākais jau ir bijis (cik nu tas bijis labs) un priekšā nav īsti ko gaidīt (un ja kaut kas labs būs, tad es to pieņemšu ar prieku, bet neizmērojami lielāku izbrīnu), un tālāk paliek vienīgi eksistēšana inercers dēļ pretstatā bailēm nodarīt sev sāpes (jo vot tas joprojām ir vienīgais, no kā man būtu bail, no pašas nāves nē).

nāve nepavisam nav šausmīga, kad neko nemīli un neko negribi.
kad turpini, jo ir iesākts. un jo ir vienalga.
bet es negribētu dēvēt to par moku zonu, jo te ir diezgan forši un baudāmi.
drošivien atkarīgs, uz kādām tabletēm pa šo zonu mauc.