Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2012-11-25 16:35:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
absolūta izvarošana
Vispār, tagad tā no jauna padomājot, šķiet, ka no nāves nevar nebaidīties. Var norakt savas emocijas - to točna var. Vēl var ticēt visādam bullšitam par tādu vai citādu pēcnāvi. Bet tas viens fakts, ka viss, kas tu esi, pārstās eksistēt, ir pieņemams tikai tajā brīdī, kad mokas dzīvot tiešām pārsniedz šī nepieņemamā fakta spēku.

Nāve pati par sevi vēl nebūtu nekas. Bet spēja to apzināties... kkas neiedomājams...


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]celies
2012-11-25 18:05 (saite)
man patīk domāt par "es" kas esmu "es". Un es neieraugu robežu. Man to nesanāk aptvert, atliek vien ticēt, ka atsevišķie "es" ir tādi kā izdomājumi. Ja jautā, kas ir īsts, tad, laikam, pareizā atbilde ir "gaisma"
Kas ir gaisma? Tas ir vienīgais kas ir. Bet to man šobrīd ir pārāk grūti saprast.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]po
2012-11-25 18:10 (saite)
sūds par gaismu, viegli iebraukt ezotēriskā sūdā

"es" ir staipāms termins, bet pamatā tas ir viss tas biorobots ar uzslāņoto metafunkcionalitātes čaulu - ārējās robežas varbūt biš vairāk "fuzzy", bet, tā rupji noaapaļojot uz augšu - "es" ir visa tava struktūra, pieredze, zināšanas. karoč - visa tava pasaule. nu, jā, un zaudēt visu - tas ir neizsakāmi rūgti. jau, vērojot kādas savas daļas nāvi, sirds saraujas kā kritusi lapa karstā saulē - viss tev svarīgais ir nolemts galējam pazemojumam, un par visu vairāk - tava dzīvība.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?