Labo · Cilvēku · Vārdi

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
* * *
Noraudāju make-up un izbojāju lūpukrāsu sūtot Ville Valo gaisa bučas.
* * *
Radio Marija tikko: "Gunita, ko stāvi rokas uz kapota salikusi? Tā kaut kāda epiklēze?"
* * *
viss mani paaraak ljoti ietekmee. seedeeshana vairumaa soctiiklu vispaar ir visdestruktiivaakais, ko esmu dariijusi. un es esmu dariijusi daudz destruktiivu lietu. lol
* * *
vispaar jau pirms meeneshiem diviem izdzeesos no tvitera pavisam un esmu atgriezusies cibaa. oaaze visaadi citaadi neizturamajos interneta laukos.
Garastāvoklis::
blah blah
* * *
Ar katru dienu es kļūstu arvien vecāka. Vai drīzāk – dzīvoju arvien ilgāk. Ir lietas, kas mainās. Ir lietas, kas paliek. Un tas, kas paliek, ir arī manas grūtības. Tās kļūst savā ziņā skaidrākas, jo esot pieaugusi, es varu vairāk pievērsties sev un neesmu spiesta darīt to, kas man sagādā grūtības, spriedzi. Bet, whatever, par to nav runa šobrīd. Mani sadusmo tas, ka man katru dienu, KATRU DIENU, ir jācīnās ar domām, ka es vienkārši 'kaut ko nedaru pareizi', 'pietiekami necenšos', etc. Tas, cik nenopietni sabiedrībā tuvā un tālā uztver mentālas slimības, traumas, psihoneiroloģiskas problēmas, neirodiverģences – tas mani tieši ietekmē caur to, ka es pati konstanti sevi "gaslaitoju". Es neuztveru nopietni savu psihi, savas grūtības. Es sevi sodu, vainoju un atkal un atkal nodzenu līdz sabrukumam vai meltdaunam, jo lieku sev censties būt veselam, normālam, pareizam cilvēkam, bet nespēju. Un es sevi vainoju par katru vājumu, par katru nesanākšanu. Jūs saprotiet, ka tas vnk vienā brīdī beigsies ar pašeni, ja zvaigznes tā sastāsies? Nu, tagad jau ir labāk. Bet tajā pat laikā – visu laiku ir grūti. Un tas lēnām nogurdina. Konstanta saņemšanās, pārcenšanās, sabrukšana, dusmošanās uz sevi, sajukšana, sevis sarāšana, disciplinēšana, un tā uz riņķi. Un es tik labi runāju. Un izskatos tik savākta. Un esmu tik sakarīga. Es taču ar visu tieku galā.
* * *
pretīgākais, ko esmu dzērusi pēdējā laikā ir kokteilis, ko sajaucu no mājās atrodamā – kaut kāds viskijs + toniks (nav citas limonādes) + laima sula no lidl. kuņģa skābes danco un sit polku man rīklē.
šodien vispār grasījos iet gulēt desmitos. tieši teicu mārai pēc ieraksta: "aiziešu mājās un būšu laba meitene, iešu gulēt. ja palieku nomodā pēc vienpadsmitiem, sāku darīt muļķības". Tā arī notika. Man bija sajūta, ka jāiziet no mājas noķert WI-FI un nopirkt priekšapmaksas kredītu. Es nevaru pieslēgumu savas psihes dēļ, tas vienmēr beidzas ar parādiem un sodiem, nejautajiet. Izrādījās, ka E ir salauzta sirds un KKC. Labi, ka aizgāju, jo varēju viņu atvest uz mūsu dzīvokli izgulēt dzērienu brīdī, kad viņa sāka stāstīt, kā pārgriezīs sev vēnas. Varbūt kādam šodien izglābu nejauši dzīvību. Es nezinu. Esmu rīks dieva rokās.

?

* * *
vispār kaut kāds traks pavasaris
draudzenei salauzta sirds. šoreiz citai draudzenei. vai pavasaris kanoniski nav riesta un mīlestības laiks?
sapratu, ka vienīgais veids, kā varu palīdzēt, ir dodot praktiskus, godīgus un ne pārāk veselīgus padomus, to skaitā – "iesaku vienkārši tuvākajā lietā veikt daudz impulsīvu darbību, lai radītu pēc iespējas intensīvākas pieredzes, lai tās sasummējoties vienkārši pārrakstītu emocionālās sāpes". thumbs up. vai tas ir tas cinisms, ar kuru cilvēki vienā brīdī sāk apaugt? "elizabet, atceries, nekas nav pa īstam". padoms nr. 2 - realitāte ir vīzija. halucinācija. labāk sapnis, sliktāk murgs. iesaku izbraukt no valsts vai sākt pīpēt zālīti lielos daudzumos, noraut garīgu psihozi, pagulēt pļavā, tikt pie trakām acīm, kļūt par mākslinieci vai dzejnieci. man palīdz.
* * *
vārdi ir tikai vārdi
pirmajā kursā ētikā rakstīju eseju par pašnāvības attaisnojumu, izmantojot par pamatu kamī un sartru, no kuriem neko daudz nebiju lasījusi. Šuvajevs to redzēja, bet ielika man astoņi par drosmīgu tēmas izvēli.
Garastāvoklis::
weird weird
Mūzika:
imants daksis, evija vēbere - idiots
* * *
domas
es nezinu, kā lai to labi apraksta, bet man ir arvien grūtāk saņemties pierakstīt savas pārdomas par kaut ko, jo manas domas ... kā lai noformulē... karoč... man ir doma galvā... bet tā ir ļoti blīva... vienlaicīgi tajā ir ļoti daudz pārdomu... un ja es to visu gribu pierakstīt... vārdu pēc vārda... tie ir vienkārši nenormāli daudz vārdi. Man vnk rokas neceļas pat sākt. manā galvā tās domas ir tā kā. reizē. tagad. nu, doma par lietu X, konceptu Y. es tam piekļūstu visam reizē, saprotiet? Bet teksts pieprasa izvēršanu, teikumus, viss pēc kārtas jāpasaka. Tas vnk ir pārāk daudz. Es nezinu, vai šo var saprast.
Tā ir vēl viena problēma - kuru nemāku īsti aprakstīt. Un savā ziņā tā IR problēma. Ka manas domas kaut kāda ziņā nav vārdi. Nu. Tjipa ir? Bet tomēr nē? Tā ir tāda saprašana? bāc. man nav ne jausmas, kā vispār to aprakstīt vai nosaukt. vārdi vnk. man ir arvien grūtāk to pārnest vārdos. vārdi ir nepietiekami, TURKLĀT, ja gribu izteikties precīzi VĀRDOS, paturot prātā lasītāju, lai kas tas būtu, man jālieto vēl vairāk vārdi, lai precizētu domu. Lai paskaidrotu, kāpēc šis termins, vārds, jēdziens, lai pamanītu iespējamu pārpratumu un uzreiz arī to paskaidrotu. Lai paskaidrotu, no kurienes manā prātā nāk konkrētais vārdu lietojums vai atsauces, kuras varbūt tikai man liekas pašsaprotamas. Neko nekad nedrīkst pieņemt par pašsaprotamu. Man vienkārši. Tas ir heavy.
* * *
tas, kā nav
Tie pat necenšas kaut kā izskatīties. Tie necenšas pat izskatīties tā, it kā necenstos kaut kā izskatīties. Tur vienkārši nav, ko pateikt. Tas viss mani ļoti satrauc. Viņi ir kaut kas pretējs kaut kam. Ne-kaut kas. Tas nav tas pats, kas nekas. Ja viņu nebūtu nemaz, būtu labāk. Bet viņi ir kaut kas, kā nav. Par to pat nav iespējams domāt. Tas mani tiešām, tiešām satrauc. Kas mani satrauc? Uz viņiem neattiecas nominatīvs. Mani satrauc ne-kas. Tas ir neatrisināms satraukums. Tas ir neizrunājams satraukums. Valoda nav paredzēta tam, kam nav ne subjekta, ne predikāta. Tam ir paredzēta matemātika. Iespējams, šo uztraukumu var atrisināt. Žēl, ka es nekad neiemācījos matemātiku.
* * *