Labo · Cilvēku · Vārdi

Bet akustika?
Par to nav runāts. Tā ir mega svarīga. Tev telpā var būt izcila tehnika, bet, ja stāvviļņi to visu sakropļo - tu esi samaksājis par smukām un praktiskām dekorācijām, kuras tavā telpā nemaz nedabū spīdēt.
Vakar, piemēram, skatījos Blade Runner 2049 un dvēsele sažņaudzās, dzirdot, kā manā telpā izpaužas dziļš bass - daļa tiek nenormāli būstota (skaņas viļņi summējas), bet daļa - pazūd pavisam (skaņas viļņi kancelējas). Līdz ar ko viss basa gals man dabā ir viens liels leprozorijs, fuj. Nevis skaļruņu vaina - Dali 109 ir zvērs!!! Bet gan telpas vaina - atstarojumi ir tieši dzirdamajā spektrā, skarbi.

Nolaižas rokas, viss slikti - milzu bass traucē dzīvot, bet pāris hercus tālāk - nav dzirdams un atkal traucē dzīvot. Un tā viss zāģējas, būstojas un zāģējas. Neģeld. Vajag kaut ko pasākt ar akustiku, nevis dzenāt iebūvēto ekvalaizeri resīverī vai pirkt EQ kastītes, kas sēdētu starp skaņas devēju un skandām. Nepatīk tā ideja pati par sevi ņemt un graizīt skandu dabisko skaņu. Nepatīk ideja nodarboties ar gear faggotry. Problēmai, tātad, jāpieiet no pareizās puses: akustika.

Pārvākšanās no mājas uz dzīvoklīti - dzīve tāda. Tagad dzīvoju dzīvoklītī, kurā dzīvojamā telpa ir ~3.8 x 4.5 x 2.8m. Ar šiem cietajiem parametriem nāksies nu strādāt.

Paveicies vismaz ar to, ka:
1) gabarīti nereizinās ar divi, kas neveido simetrisku kasti - skaņas viļņi vieglāk kontrolējami, nesummējas tik brutāli;
2) 1900. gadu māja ir pamatīgu konstrukciju, nevis reģipša būda - pats par sevi mazāk laiž manus trokšņus pie kaimiņiem;
3) zem manis - veikals. Nav kaimiņš. Aiz vienas manas sienas - atbalsta siena citai. Kas notiek blakus ēkā vairs nav mana darīšana;
4) augšstāva kaimiņam patīk metāls, prasa likt skaļāk - neticami paveicies ar šo, vienkārši dievu nektārs! Taču es gribētu traucēt mazāk;
5) atliek tikai viens dzīvoklis blakus kā potenciāls sūdzību avots, bet tur telpa pa vidu un nekad nav nākuši sūdzēties.
- šie ir lieliski priekšnosacījumi tam, lai es tur gribētu dzīvot ļoti ilgi -

Nav paveicies ar to, ka:
1) mazā telpa rada skaņas atstarojumus tieši dzirdamajā daļā un tieši tajā diapazonā, kur bieži dzīvo kārtīgs bass: ~50Hz;
2) bass tādējādi tiek nenormāli sakropļots: 47Hz pārbūstojas, ~60Hz nav dzirdami vispār, un tas viss lūzt un appļūtās. Nav baudāmi;
3) ~50Hz skaņas vilnis ir 7m garš - kā es ar to vispār varu tikt galā telpā, kas ir uz pusi īsāka? Sukabļa @#%$@*&**#!

Zinot, ka nevajag sēdēt pie pašas sienas/stāvviļņos, uztaisīju modulāru plauktu aiz dīvāna, nošpikojot maza plaukta konstrukcijas ideju no iepriekšējā īrnieka. Skatījos uz konstrukciju, galvā to palielināju un pielāgoju savām vajadzībām, domājot par to, kā es nākotnē to varētu papildināt ar dažādiem skaņas uzlabošanas risinājumiem, lai akustiski šo telpu palielinātu. Galā tapa modulārs plaukts pa visu aizmugurējo sienu - akustiski caurspīdīgs, monumentāls. Koks, Skrūvstieņi. Kantainas starplikas. Brusas. Latojums. Tvirts. Episks. Skaists.

Vidējo un augšējo frekvenču atstarojumi - difuzors:
Latotajās/plauktu daļās sakrāmēju padomju grāmatas dažādos dziļumos ar aizmugurītēm pret sienu un papīru pret telpu. Starp grāmatām un sienu - padsmit centimetru brīva telpa, kas nostrādā kā reflektors, kurš sūta neabsorbēto enerģiju atpakaļ grāmatās, tādējādi tām strādājot divtik efektīvi kā skaņas viļņu absorbētājam un izkliedētājam. Ar šo paziņoju, ka esmu ticis galā ar diapazona augšgalu! *smaida*

Basa atstarojumi - kompleksas basa lamatas:
Apakšējo daļu, kurai priekšā piebīdās dīvāns, atstāju bez latojuma/plauktiem, lai tur nākotnē iestrādātu basa nomierinošos līdzekļus. Aiz dīvāna izveidojas ~50cm telpa, kurā tieši ko šādu pasākt. Jautājums botam: kā lai es savaldu nenormāli pārbūstotos 47Hz? Cik tas maksās? Helmholca rezonators, vienkārši akmens vates blāķi, kas cits? Atkal nauda jātērē - skolas aldziņa maza, katrs nEuro sāp!

- Hei, vecīt - super, ka taisīji tādu nākotnei drošo plauktu. Uztaisi tur Limp Mass Bass Trap, tas strādās plašākā spektrā par Helmholca rezonatoru!
- Bļāāā, davai! Man tur starp brusām izveidojas tādi kā 3 nodalījumi! Pa vidu, tuvāk sēdvietai, es varētu uztaisīt tādu, kas aprij tieši problemātisko daļu, bet pārējās sekcijas - pielāgot citām frekvencēm!
- Eu, super - gabarīti tev tur atļauj tikt galā ar problēmu eleganti. Vienu sekciju piebāz ar mīkstu akmens vati kā plašāka augšējo basu absorbētāju, bet trešo piedzen tieši Dali 109 zemākajai atskaņotajai frekvencei ap 37Hz!
- Bļāāāā, veci! Es tad uzreiz atmetu ideju pirkt Pro-Ject Phono Box S2 Ultra preampu plateniekam, izlietošu atvaļinājumu un šo naudu tieši akustikas padarīšanai - beidzot sakārtošu basu, kā rezultātā baudīšu daudz labāku akustiku no jau esošā tehniskā risinājuma! Un, tā kā bass vairs nereizināsies / nebūstosies - baudīšu taisnāku reprodukcijas līniju, pilnīgāku basu un kaimiņiem arī būs lielāks miers. Win-Win - kaifs man un miers kaimiņiem! Kas var būt labāks par šo?!
- Vecīt, tas būs studijas kvalitātes līmeņa rezultāts un tu beidzot dzirdēsi mūziku!

Domāts - darīts. Nākammēnes uzsākšu basa pokemonu tvarstīšanu - filmas un mūzika paliks daudz klausāmāka, kaimiņi arī smaidīs vairāk! Jēēbāāl acī, cik tas būs labi! Un tad, kad būs max sakārtota akustika, tikai tad varēšu leģitīmi domāt par smalkāku skaņas tehniku. Turklāt - absolūti nekā sarežģīta tādas lietiņas uztaisīšanā - beisiklī no 19mm MDF taisīšu kasti, sadalīšu to 3 sekcijās, stiprināšu ar brusām un kā Limp Mass - biezās akustiskās auto gumijas. Kad atskan problemātiskais bass - slazds visu notvers un pārvērtīs siltumā, bet man - man seju rotās smaids. Smaids par studijas līmeņa akustiku, smaids par kaimiņu netraucēšanu, smaids par to, ka masīvais ieguvums būs konstruktīvi elegants un neredzams.
Smaids par dzīvi!

Šovakar pat jāķeras pie lapas, zīmuļa un projektēšanas.
Potenciālās izmaksas ar visu 19mm MDF griešanas pakalpojumu - 250EUR. Precīzi tā preampa cena, kuru tad iegādāšos nākamgad vai arī no prēmijas, ja uzkritīs šāds pārsteigums uz galvas. Bieži nenotiek :)

Sūdzības būtība no Jura: neesot muzikalitātes, talanta. Tikai ķērkšana, ārdīšanās, troksnis.
Sūdzības būtība no krieva pa kreisi: pliks aklums.

Mēģināšu tad abiem kungiem palīdzēt, izceļot ārkārtīgi garšīgu, talanta odziņām pilnu pasaulē labāko pavāru pagatavotu muzonu, kas dekāžu gaitā nonācis uz mana šķīvja. Grupu secībai nav nozīmes, bet skaidri iezīmēsies tas, ka muzons kūsā un sprāgst teju pušu no dzīvības. Muzicēšanas prasme ir tikai un vienīgi augusi - loģiski, jo nekas nestāv uz vietas!

Zemāk atspoguļoju kvalitatīvu muzicēšanu, izceļot albumus, sākot no divtūkstošā gada. Patīk/nepatīk - tā ir viena lieta. Pavisam cita - uzskatāmi talantu piemēri, nevērtējot gaumi. Lai samazinātu palagu, reducēju pārskatu līdz max 6 grupām žanrā. Lai šis kalpo par šārējamu pierādījumu tam, ka miris nav itin nekas - ja nu vienīgi pašu miršanas apgalvotāju iekšējā pasaule, redzesloks un dzīvotkāre. Kas meklē, tas atrod!

Izcelto grupu raksturs - bieži vien outsaideri savā žanrā, kas to visu padarīšanu ilgi vērojuši no malas un daudz, ko labu secinājuši, interpretējuši un caur sevi izlaiduši. Ievērojami mākslinieki, izcila mūzika! Nekautrēšos pateikt, ka daudzi no šeit pieminētajiem māksliniekiem ir emocionāli ļoti spēcīgi, introspektīvi un vīrieti raudinoši, iedziļinoties to saturā.

( Roks )
( Metāls bez robežām )
( Death Metal )
( Black Metal )
( Astoņdesmito pielūgšana )
( Visādi citādi žanri )

_______________
Lai dzīvo mūzika!

Tas attiecas uz gan uz skaņu, gan fotogrāfiju - pierakstīt gaismu te un uz vietas, nevis bakstīt audio vēlāk kompī, kad saule jau norietējusi. Un to jūt ikviens - pat tad, ja nespēj to izteikt vārdos. Un MI ("mākslīgās ignorances") ērā to varbūt jūt pat vairāk, alkst vairāk autentiskā, cilvēcīgā.

Analogā disciplīna

Un ilgtspējas arguments ir zelts. Lai skatītos diapozitīvus - jāieslēdz vien diaprojektors. Tas tūdaļ un zibenīgi ieslēdzas un gatavs darbam, rāda augstas kvalitātes fotogrāfiju. Nekādu operētājsistēmu, nekādu konektoru konfliktu, nekāda obsolescence, nekādi digitālie sarežģījumi. Vienkārši strādā.
Tas pats attiecas uz platēm - kalpos visu manu mūžu. Tas pats attiecas arī uz kompaktdisku tā atskaņotājā, kas radīts tikai šim mērķim. Bāzt visu kompī man šķiet vājprātīgs neprāts. Laža.

Un tad bonusā tās skaņas īpašības, kuras gan bieži ir ēteriskas un balstītas vaibos, jūtiņās. Novērojums, kuru mans FLAC Vs Plate eksperiments sliecas apstiprināt. Un šīs jūtiņas ir daļa no sistēmas, nevajadzētu noniecināt. Ja plates cepī labāk, jo dzīvi griežas un silda sirdi - leģitīms arguments. Teju tikpat leģitīms kā fakts, ka analogs pieprasa cilvēku ar zemu roku izliekuma koeficientu - arī atskaņošanas/rādīšanas posmā.

Mirstoši te ir vien šādu muļķību apgalvotāji, kas subjektīvo mēģina uzdot par objektīvo. Aiz viņu redzesloka notiek vairākas kapitālas ballītes!

Lielisks cilvēces un laiku spogulis teju vai Hard Sci-Fi kažokā un tas paceļ filmu manās acīs baigi augstu.
"Hard Sci-Fi" ir par zinātnisko metodi, izziņu, pētīšanu. Nevis tukšs piu-piu lasers action gabals kosmosa settingā bez jelkādas zinātnes...

Arrival - 9/10 bez jelkādas aiztures, kārtīgs emociju kokteilis dvēselei. 10/10 ielikšu, ja vēl pēc gadiem cepīs tikpat!

Otrs izcils Hard Sci-Fi piemērs būs The Andromeda Strain (1971). Trešais būs Contact (1997).
Nevar nepieminēt arī Interstellar un The Martian - patiess prieks par šīm filmām!

Recepte:
- Klotz AC104SW kabelis ar zemu kapacitāti un lielisku konstrukciju - 6mm diametrs un taisu tikai 50cm garumā! 2€/m, Best Music.
- Amphenol ACPL sērijas RCA štekeri - smagi un ar izcilu kontaktu, pateicoties to atpserīgajai konstrukcijai un materiāliem. 3.35€, Argus.
- Elematic EL12276090 9-3mm termocaurule ar līmi - cieši satver vadu tā turētājā un salīmē abus kopā. Izturības garants! 5.24€, Būvniec. ABC.
- Black Metal fonā, lodēšanas dūmi istabā. Murrā 2 kaķi. Nenovērtējami!

Rezultāts:
Īss darba kvalitātes video un īss termogumijas gredzena demo.
Izraudzītais 50cm vada garums nav nejaušs - max īsi, lai mazinātu kapacitāti, kā rezultātā augšas necietīs nu nekādi - pat plates celiņa iekšmalā.

Tagad atliek sagaidīt jauno kārtridžu no augstāka plaukta un iegādāties smalkāku preampu tā komplimentēšanai - atskaņotājā iebūvētais tagad būs limitējošais faktors, neģeld. Mūzika tad no "2D" paliks par "3D" un varēšu plates ne tikai ļoti zolīdi ieripināt FLAC formātā, bet arī baudīt kā no jauna, smaidīt vairāk! Hobijs indeed.

Eju uz bodēm un skatos:
- reku kādreiz bijusi gājēju pāreja Vārnu ielā. Tagad nav. Cilvēkam pēc CSN būtu jādodas kvartālu tālāk meklēt drošu pāreju. Forši! Ne gluži!
- reku bijušas pat 4 pārejas Laboratorijas ielā - tagad nav. Te jau izskatās pēc apzinātas drošības pasliktināšanas. - drīkst, bet nav optimāli.
- Upīša un Elizabetes krustā likvidēta pāreja. Tas jau nepārprotami iezīmē valdošās kastas pohujismu pret pilsoni, CS drošību.

Šajos piemēros ir saglabājušās tikai ietvju slīpās daļas, bet zebras vairs nav, nav arī ceļazīmes, kas brīdinātu par pārejām. Nekā nav, tik vēsturiska liecība par to, kur kādreiz varēja droši tikt pāri ielai. CSN 13. punkts atļauj iet pa neiezīmētām pārejām, bet dabā sanāk kas? Risinājums ķipa juridiski legit, bet auto nav pienākums tevi redzēt un palaist. Autocentrisms...

Un komiskākais - Upīša/Elizabetes krustā ir saglabāta slīpā daļa ar reljefu aklajiem. Ķipa - droši ej, te paredzēts! Kolosāli!
Tas pats ar pāreju Pērnavas un bij. citas ielas krustā, kur tagad ir iela parkingam

- Lidl Lāčplēša ielā - vispār cilvēkam nav pieejams - veikals atklāts, bet gājējam ir jāiet pa braucamo daļu. Super!
- Progresīvie tagad reklamē krievu pidarasu ar nonarkota paskata ģīmi, aizšmiglotu skatienu. Progresīvā līknē aizšāvuši najuj, lopi bļa.

Šis viss liecina par domāšanu, ieņemto kursu uz izteiktu autocentrismu un kapitālu otstoju. Vērtēts tiek darbs, nevis darba solījums. Paveiktais darbs ir pelnījis smagu pērienu ar zobu retināšanas un locekļu salaušanas elementiem.

Sekas?
Pilsētas pārvēršana par bīstamu, smirdošu garāžu, ko nevienā brīdī negrasos atbalstīt. Man vienkārši pazūd, par ko vēlēt - nav nekā atbalstāma, pierādītus zagļus tāpēc nevēlēšu. Tāpēc šogad būs no šī politiskā cirka jāizstājas - šis nebūs tas gadījums, kad pareizāka izvēle ir atbalstīt mazāko ļaunumu. Kad izvēles dabā nav, tad nav. Maskarādes man nepiedur.

P.S.
Elektronikas veikals Pērnavas ielā. Ieeju un prasu:
- Jums ir termosarūkošā caurule ar līmi iekšā?
- Eto što takoe?
- Nuu, termogumija ar līmi iekšā. Ir?
- Eto što takoe vopše?
- "Skaidrs", dziļi ieskatoties tā slāviskā pidarasa acīs, nosaku. Uzgriežu muguru un eju uz normālu veikalu - lai tas krievs izpisās gaisā.

Eto što takoe? Eto prosrannij kļient, suka ti bezmozgovaja!

Uninstall.

Nezinu, kas man iekoda un kāpēc apdeitoju... Automātiska atjaunināšana man izslēgta, pats ielīdu un apdeitoju. Atkal melns uz balta: apdeiti ir vēzis, nekad vairs, kamēr pati apene nepārstāj strādāt. Izpisteņu bars

No 4.7 zvaiznēm PlayStore uz šodienas 2.1, jo kādam izteikti intelektuālam vadītāju kastas pidarasam kaut kas bija jāmaina/jādrātē tīri idejas dēļ, kā rezultātā kārējais amīšu izstrādājums forsē sūdu lietotāju rīklēs un dzied himnas, cik viss ir labi. Tikmēr cilvēki - tie, kas šo datubāzi būvējuši - ir bez balstiesībām un atliek tikai viens - naidiņš. Naidiņš par to, ka lielisks, cilvēku veidots resurss tiek iznīcināts idejas vārdā.

Fakinie jeņķu fagoti. Prasās pēc benzīna un sērkociņiem serveru telpā vai pat Baltajā namā, lai nones visu to "kultūru" nahuj.
Jo kapitālisms - atbilst cilvēka dabai un tur viss kārtībā, strādājoša sistēma. Ekspluatējošs kapitālisms - tam būtu jābūt aizliegtam un ar masīviem sodiem, kas uzreiz izputinātu tieši lēmuma pieņēmējus. Un tieši šādu kapitālisma galu eksportē fakinie jeņķi. Sist un klapēt!

Plaušas vibrē un sevišķi jūtama bronhu zonas rezonanse - tur, kur traheja sadalās bronhos, kur aizraušanās ar kaņepes un kaņepes + tabakas smēķēšanu atstājusi nesliktu izdedžu uzslāņojumu. Jau kādu mēnesi esmu atmetis šo aizrausanos ikdienā - tā ir lieka sevis iznīcināšana, kaņepes spēka pazaudēšana. Atslēga ir retumā, cieņā pret lietiņu. Set and Setting.

Dodoties pie miega, iedzēru vēl zāļu tēju ar čiekuru pumpuriem un vēl visādām plaušām draudzīgām puķītēm. Pamodos ar masīvu kamolu kaklā un atkrēpoju apstulbinošu daudzumu darvas krēpu - akustiskās terapijas atbrīvotas nejaukumu daļiņas, kurām nu ir laiks pamest manu ķermeni. Kur bija dīzeļu sastrēgums, tagad top tīra meža taka.

Ko saka zinātne?
To pašu un medicīnā tiek pielietota šī lietiņa, strādājot pat ar zemākām frekvencēm: https://en.wikipedia.org/wiki/Vibroacoustic_therapy
Interesanti, ka es - vēsturiski bronhiālais astmātiķis - trāpu tieši bronhu rezonansē, attīrot tos ar savu māksliņu, paaugstinot slāpekļa oksīda koncentrāciju - kas esot labs bronhu paplašinātājs. Un, retrospektīvi - kad sāku aizrauties ar dziļas balss lietām, ekstrēmo metālu un Growl - astmas simptomi ir krietni mazinājušies. Sakritība vai kā - nav zināms, taču viss tik eleganti nostājas savās vietās, ka prieks par sevi :)

Vakardiena vispār bija visai ekstraordināra, vēlāk stāstīšu par bradājumiem/apsargiem :)

P.S.
Vai tik nebūs jāaiziet pirmo reizi uz Skaņu meža festivālu? Beigu galā - tur bleķis un cita nepieradināta mūzika būs! Krallice, Infinity Knives & Brian Ennals, Ship Sket - diezgan šobrīd uzrunā: https://www.skanumezs.lv/lv/festivals2026/

Ilgi kalpoja un jādomā, ka motors daļēji palidojis vai kas cits sagāja uz īso/ūdens noplūde kaut kur varbūt - deguma smaka nebija.
Pētīšu gan kaut kad vēlāk un būs kādu laiku jāpamazgā ar rociņām - pēdējo reizi to darīju pirms vešmašīnas pirkšanas :D

Uzlieku Trinitron CRT uz galda, palaižu spēli. Ņurcos SH pasaulē, kas ievērojami spiež.
Tā atmosfēra, tā asiņainā rūsa, tā asi metāliskā daba, tā nepieradinātā mūzika - tas viss ir tik sasodīti RAW, ka nav nemaz otras lietas, ar kuru šo sajūtu varētu salīdzināt. Var vien censties raksturot - mākslinieciski abstrakti ar primitīviem instrumentiem tevi slāna gan vizuālā, gan skaņas pasaule un sametas pat stindzinoši ap dvēseli - abstrakti, traki, aboslūti.

Kad dzīves bagāžā ir ielikti arī spēcīgi psihedēliskie tripi, tad gan manā vārdnīcā atrodas salīdzinājums - spēlēt SH ir kā atrasties izaicinošā/bad tripā, kas tevi masē, neatlaiž, ņurca, burza un smērē tavu ego pa iepuvušu smilšpapīru, iznīcina. Ņurca, smērē, burza un baksta auksti nokaitētiem dzelžiem, dur ausīs, griež sirdī. Viss slikti.
Sasodīti kolosāli!
Reiz paņēmu ierastos 2g sēņuku un spēlēju SH, gaidīdams kiku. Nonācu līdz slimnīcas Otherworld, kurā pamestās, miglā tītās telpas pārtop piķa melna metāla sūrumā. Tu iekāp liftā šaipus realitātei, bet izkāp ārā jau taipus - tumši gaiteņi, asinis uz sienām un grīdu vietā ir metāla režģi. Tur mājo dakterīši un māsiņas, kuras ārstēt tevi tur čista netaisās!
Ilgi gan tā nevarēju pageimot - jau tā spoguļotās tekstūras sāka ņemties un vērpties absolūti traki - sāka zust koordinācijas un orientēšanās spējas. Tam pa virsu tās PlayStation nestabilās tekstūras… Viss šis trakums steigšus ņēma un attālināja mani no dīvāna, ievelkot pilnībā iekšā sevī. Jutu, kā lēnām fiziski iekāpju tajā pasulē.
Jutu, kā lēnām no cilvēka ar kontrolieri rokā, palieku par Hariju Meisonu, kurš visā tajā abstrakajā sūrumā meklē noklīdušo meitu. Iet cauri ellei absolūtas mīlestības vārdā un tur - tur nekas nemeiko sensu. Sapņaini, murgaini, Linčīgi. Grūti izturēt, fizisks diskomforts. Varbūt tomēr komēdiju?
Saplūdu ar tēlu, ar vidi un sajutu pat tās smaržu. Ilgi gan tur atrasties nevarēju - liku pulti nost un izgāju saulītē pasēdēt, tikt vaļā no tās totālās elles, ievilkt svaigu gaisu, čieņpilni noliecot galvu šīs pieredzes priekšā - tāds kāpinājums - nezināju, ka spēj tāds eksistēt!!!

Tagad, dekādi vēlāk, spēlējot šo spēli absolūtā skaidrā, šī tripainā perspektīva mani nepamet un Silent Hill tagad sper daaaaudz spēcīgāk, nekā pirms šīs pieredzes, lai gan izieta ir reizes padsmit līdz 20. Tā nekad nepaliek veca - māksla nenoveco. Un iegūtās asociācijas - šķiet, ka tās arī nekur nepazūd, bet piešķir grandiozu papildus nozīmi, jaunu perspektīvu.

Tik. Sasodīti. Spēcīgi!
Vakarā jāturpina tālāk, drīz būšu atrakciju parkā pie ezera - tik priecīga vieta! Bet ne Sailenthilā. Ooo, ne jau Sailenthilā!

P.S.
Viens no video par sērijas izcilo audio noformējumu: https://www.youtube.com/watch?v=BHAcJhcEOCQ