02 September 2018 @ 08:02 pm
 
Es tomēr vēlos kaut nebūtu radusies. Dzīvot bez konteksta ir absurdi. Tā kā manis nav nekur pasaules kontekstā, es nevaru atklāti runāt ar cilvēkiem un teikt viņiem patiesību. Mana vienīgā patiesība ir žēlabains, apjucis klusums, bet man jāturpina atvemt kaut kas "normāls." Tāpēc es visu laiku grēkoju, jo es visu laiku meloju. Ja man jādod padoms, tad tas ir kaut kas ļauns un mākslīgs, un es nodaru postu visos virzienos.

Pēdējos mēnešus, varbūt gadus, mans vienīgais dzīves piepildījums ir labi izdarīt darbu. Bet pat liela daļa mana izdarītā darba šķiet vājš un melīgs savārstījums, un es izjūtu konstantu akūtu grēku pret cilvēkiem, kas ar mani rēķinās un man uzticās. Dažreiz man šķiet, ka vienīgā godprātīgi un pareizi izdarītā lieta darbā ir, kad es notīru savu darba galdu un datora ekrānu ar putekļu lupatiņu. Otru piepildījumu man sniedz apziņa un sajūta, ka es spēju sakārtot un izmazgāt māju, un parūpēties par savu ķermeni, fizisko eksistenci. Tomēr, jo es palieku vecāka, jo biežāk izjūtu, ka mana atmiņa it kā nodzēšas un es neatceros un vairs nezinu lietas, ko zināju pirms pieciem vai desmit gadiem. Es it kā virzos cauri laiktelpai, atmiņā paturot tikai mazu diametru tagadnīgas relevances. Es vairs neesmu tas cilvēks, kas es biju senāk.

Es jūtos tukša un robotiska, es izpildu savas ikdienas darbības dēļ ekistences. Dažas eksistences lietas es esmu darījusi jau sen, bet es sāku tās aizmirst, un es nesaprotu kā tas var būt, bet man arī nav spēka par to uztraukties vai protestēt.

Es arvien biežāk mājās pieķeru sevi sēžam bez nolūka, nezinot, vai drīzāk negribot neko darīt. Jo mani nesaviļiņo grāmatas vai mūzika vai filmas. Neviens no šiem kontekstiem uz mani neattiecas. Iešana ārā šķiet, kas totāli neloģisks. Kas tāds, ko es darīju citā dzīvē, kas es biju cits cilvēks. Es lūdzoši skatos uz pulksteni, kurš tik vienmuļi un apātiski velkas cauri stundām šķiet mūžīgi, līdz ir pēc deviņiem, un es jūtos atvieglota, ka drīz būs desmit. Es atguļos tad gultā un man prātā peld viena vai divas tukšas, klusas, nolietotas domas, un tad es aizmiegu.

Man šķiet mans prāts ir izlietots, un ja dzīve mani iemestu kādā krīzē, tas vienkārši padotos.
 
 
( Post a new comment )
adele_varbut[info]adele_varbut on September 2nd, 2018 - 10:48 pm
Ok, es atvainojos par ķidāšanu, bet man ir šausmīgi grūti noturēties arī šī brīža aktualitāšu kontekstā. Te aprakstītā pieredze šķiet tik mulsinoša saistībā ar to, ko lasu citos tavos ierakstos. Kā tieši tu saproti grēku? Tā, ka dari kaut ko morāli sliktu, ka melo? Tas var šķist pilnīgi muļķīgs un pašsaprotams jautājums, bet man liekas, tas ir kaut kas ļoti svarīgs tieši lietu kārtības saprašanā. Jo grēku es šobrīd neizbēgami saprotu kā kaut kādu neizdošanos, kaut kā cita izpausmi, tā nav pati pirmā problēma, bet sekas. Grēks kā aizšaušana garām tāpēc, ka trūkst spēka vai uzticības, nevis kāda fundamentāla ļaunuma vai nelabojamas nepilnības dēļ, kuras kontekstā nebūt būtu labāk, nekā būt. Tajā pasaules ainā, kuru, kā šķiet, te apraksti, ir kaut kāds fundamentāls, šķietami nelabojams trūkums. Bet citkārt ir pilnīgi otrādi, ir tieši pretēja pasaules aina. Tu esi arī skaidrojusi šīs izmaiņas kā svārstīšanos, bet šķiet, ka te pat nev kaut kas viens, kas svārstās, te ir divas disonējošas pasaules ainas.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 2nd, 2018 - 11:30 pm
Jā tā varbūt pat ir divu totālā konfliktā nonākušu skatpunktu svārstība. Jo dažreiz man šķiet, ka man ir visādi insights par lietu dabu, kas atspoguļojas jebkurā esības instancē un manierē. Un dažreiz man šķiet, ka šie mani insights ir pavisam cits realm, kam nav nekāda sakara ar pasauli "tur ārā". Un tā kā mana vienīgā realizācija ir šajos pārpasaulīgajos, ārpasaulīgajos realms, bet ne īstajā pasaulē, tad es essentially ekistēju bez konteksta pasaulē. Tāpēc, jebkas ko es daru vai saku, jebkura interakcija ir melīga, jo nav balstīta īstajā pasaulē, bet gan manās "iedomās". Un ja es šādi dzīvoju un runāju apzināti, tad man tas šķiet kā apzināta melošana, tātad grēks, apzināts. Es te 'grēku' saprotu kā vienkārši kaut kā apzināti nepareiza darīšanu. Un tad es jotos iesprostota, jo nemāku citādāku esību; tad šķiet ka vienīgā autentiskā izvēle būtu neeksistēt, bet tas vienkārši nevar būt vai varbūt var, I dunno.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
adele_varbut[info]adele_varbut on September 3rd, 2018 - 01:57 am
Atcerējos Dekarta atziņu, ka (ļoti aptuveni) to, ka varam izzināt pasauli, nodrošina pārliecība, ka Dievs nevar būt maldinātājs - ja viņš radījis gan mūs, gan pasauli, tad mūsu interakcijā ar to jābūt iespējai nonākt pie kaut kā patiesa. Varbūt būtiskais jautājums ir saprast, vai tu spēj uz visu, kas ir pasaulē, lūkoties kā nākošu no viena un tā paša avota, un uzticēties, ka šis avots ir labvēlīgs visai esībai un grib, lai tā turas kopā.

Ja šīs svārstības ir saistītas ar pastāvīgu izjūtu, ka dzīve pamatā ir slikta un sagādā ciešanas, tad es arī neizslēgtu depresijas variantu un no tā izrietošos risinājumus. Vienkārši atceros, ka tu kaut kad rakstīji, ka psihoterapija tevi neuzrunā, un tu arī problēmas formulē tādā veidā, ka liekas, ka garīgai problēmai ir vajadzīgs arī garīgs risinājums. Tajā pašā laikā varbūt, ka uzreiz nepamanāmā veidā te nozīmīga ietekme ir fiziskajam stāvoklim. Kā raksti, dažkārt rūpes par fizisko eksistenci var uzlabot situāciju, bet galu galā mēs nereti nemaz īsti nespējam aptvert šo fizisko eksistenci un visu to, kas tai ir nepieciešams.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 3rd, 2018 - 05:48 pm
Es laikam vienkārši vēlaizvien šaubos par Dievu. Un šaubu brīžos jūtos iznīcināta. Bet kamēr pēc šaubu brīža nāk ticības brīdis, tikmēr laikam es noturēšos.
(Reply) (Parent) (Link)
restart[info]restart on September 2nd, 2018 - 11:12 pm
Cilvēki mēdz apjukt, ja viņiem ir plašas izvēles iespējas. Un otrādi – justies salīdzinoši komfortabli, ja nav lielas izvēles iespējas. Tāpēc ir pamats domāt, ka krīzē tev klātos vieglāk nekā patlaban.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 2nd, 2018 - 11:31 pm
Thanks.
(Reply) (Parent) (Link)
cibotik[info]cibotik on September 3rd, 2018 - 12:10 am
Tas droši vien var šķist banāli, bet tās sajūtas, ko apraksti ļoti labi iet kopā ar to, ko vienkārši sauc par depresiju. Man bija ļoti līdzīgi vairākus gadus, līdz kamēr padevos iekšējam protestam pret medikamentiem un devu sev iespēju savest kārtībā iekšējo bardaku ar zālēm. Pats galvenais, ka pirms tam šķita, ka tās varētu atņemt to šarmu, ko piedāvā šitās eksistenciālās šausmas, ka tās it kā labotamizēs smadzenes, pazudīs tas "pliko nervu" stāvoklis, kurš reizēm tomēr dod zināmu kreativitāti. Kaut kādā ziņā pašā zāļu lietošanas sākumā tā arī bija. Jutos, kā uz mākoņa, vienmērīgā ātrumā slīdoša masa, mietpilsoniski, rutīniski, tā it kā būtu pazaudējis daļu no sevis, bet tajā pašā laikā apzinājos, ka tā bija tā daļa, kas kā nelietderīgo krāmu kaste visu laiku grabēdama bija vilkusies līdzi, kā kaut kāds uzkāries process uztveres sistēmā. Un ar laiku jau atgriezās arī vecā labā trauksmes, bezjēdzīguma sajūta un viss tas, bet kaut kādā citā veidā. Tādā, uz kuru jau varēja noraudzīties mierīgāk, nevis skatīties uz to, kā uz kaut kādu tumšu, biedējošu, neapjaušamu lielumu. Es te, protams, ar šo nevēlos teikt, ka nepieciešamas zāles, bet to, ka kaut kas no tevis rakstītā man asociējās ar laiku, kad sērfoju pa saviem depresijas viļņiem. To, ka vai nu ar terapijām, meditācijām, ayahuasca vai zēlēm ir iespējams paraut to mezgliņu, kas tur tukšuma stāvoklī nezaudējot saķeri ar trauslās eksistences apzināšanos. Manā gadījumā bija nepieciešami medikamenti, jo sāka papildus visam pārejam sāka vajāt fatāls bezmiegs.

(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 3rd, 2018 - 05:47 pm
Paldies par izvērsto un interesanto komentāru, par savas pieredzes pastāstīšanu.

Tomēr, es nedomāju, ka man ir depresija. Jo man nav viena konstanta stāvokļa, ar pazīmēm ko apraksti. Es fiziski un garīgi jūtos labi un skaidri, bet man ir problēma ar pašu pasauli un savu vietu tajā. Es nezinu, kas es esmu un kas ir pasaule. Dažreiz, kad es izdomāju visam kaut kādu jaunu definīciju un algoritmu, es esmu priecīga. Bet, kad šī definīcija saļogās un algoritms salūzt, tad es atkal esmu iemesta nebūtībā. Es nedomāju, ka zāļu lietošana man jautājumus "Kas ir pasaule?" un "Kas ir cilvēks?" padarīs nesvarīgus. Un ja padarīs nesvarīgus, tad es negribu tādas zāles lietot.

Bet es ļoti atbalstu, ka cilvēki, kuriem ir ikdienā grūti funkcionēt dēļ skumjām, lai lieto zāles, to take the edge off. Varbūt kādu dienu manas intelektualizācijas mani tur novedīs, tad arī būs kaut kas varbūt jālieto.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
gedymin[info]gedymin on September 3rd, 2018 - 09:46 pm
Vai tu kaut ko zaudētu, izmēģinot zāles un saprotot, ka "nē, tas nav tas"?

Zini, dažus tavas pieredzes aspektus es ļoti labi pazīstu. Diemžēl tas nenozīmē, ka šobrīd varu dot gudrākus padomu nekā jebkurš cits. Varbūt ja nākotnē pats atrisināšu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 3rd, 2018 - 10:24 pm
Es izlasīju tādu grāmatu Lost Connections by Johann Hari, kur viņš detalizēti uzrakstījis par anti-depresantiem, un tas bija galīgi neiedvesmojoši. Izrādās lielākā daļa anti-depresantu nāk ar riskantām blaknēm (agresija, vēl lielāka depresija, un visādas fiziskas huiņas). Plus to efektivitāte ir vāja salīdzinājumā ar citām metodēm. Tur bija citēti pētījumi, ka pēc depresijas Hamiltona skalas, anti-depresanti uzlabo pašsajūtu 2 iedaļu vērtībā, kamēr labs miegs vai fiziskās aktivitātes 10 iedaļu vērtībā (ilgtermiņā). Man šķiet anti-depresanti der tikai pašnāvniekiem, un es tur gluži vēl neesmu. But never say never I guess .. :)

Redzi, mani arī šis visvairāk nomāc, ka dēļ manas pieredzes šķiet, ka nevaru dot padomus, vai pat paust domas vai pat jebko darīt. Par to arī bija viss mans ieraksts. Bet es to stāvokli nesauktu par depresīvu, drīzāk galēju apjukumu; nezinu kā tev.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
gedymin[info]gedymin on September 3rd, 2018 - 10:41 pm
Runājot par AD, blakusiedarbības tāpat kā pati efektivitāte esot ļoti individuālas lietas (arī ilgs miegs ir viens no blakusefektiem, tā ka tās nav savstarpēji izslēdzošas lietas). To vislabāk tev izklāstīs ārsts. Esot arī milzīga atšķirība starp vecākās paaudzes AD un modernajiem, tieši blakusefektu ziņā, nevis efektivitātes. Gandrīz neviens negrib pastāvīgi uzsēsties uz tām zālēm, bet ir līmenis, pie kura vajag sākt modificēt savu bioķīmiju, kaut vai lai atcerētos "kā ir normāli", atcerētos, ka "var arī citādi".


Nu, padomus parasti dot ir labi tad, ja pašam ir relevanta personīgā pieredze (pieņemu, ka tu domā padomus par subjektīvām lietām, nevis par fizikas teorijām vai atklājumiem farmaceitikā un pētījumiem par AD), ja tev ir mierīga dzīve, varbūt trūkst materiāla?
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 3rd, 2018 - 10:51 pm
Manuprāt, sākumā bija apziņa un tikai tad bioķīmija. Ideja, ka tabletes var izmainīt cilvēka psiholoģiju šķiet fantastiska domāšana.. Ja vien no tabletes neizlec Jungs vai Jēzus un nepaskaidro man visu par pasaules metafiziskajiem noslēpumiem.

Padomus vai sakāmas lietas drīzāk kā kaut ko, par ko es būtu pārliecināta. As in sacīt un ticēt, ka tas ko es saku ir tīra taisnība, kas citiem var noderēt. Man šķiet bezatbildīgi un slikti teikt lietas, par kurām es vienu dienu domāju vienā veidā, otru dienu pretējā veidā.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
gedymin[info]gedymin on September 3rd, 2018 - 11:05 pm
Reizēm eksistenciālo angst var atrisināt tieši tā, ka dari lietas, kuras tev patīk darīt un domas par jēgu kļūst nebūtiskas. Kā maziem bērniem.

Un darīt lietas, kuras patīk darīt traucē tieši bioķīmija. ja es gribu uz kaut ko fokusēties, es zinu, ka man palīdz racetāmi. Ja gribu samazināt anxiety, beta blokatori. Ja atslābināties pēc darba nedēļas, tad alkohols. Es nedomāju, ka tie maina manu psiholoģiju, drīzāk palīdz būt tādam, kāds gribu tai brīdī būt.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 3rd, 2018 - 11:07 pm
Bet kā lai es zinu, kuras lietas man patīk darīt, ja es nezinu, kas es esmu un kas ir lietas, un ko nozīmē darīt.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
gedymin[info]gedymin on September 3rd, 2018 - 11:15 pm
:) Tu jau runā kā pats ekstrēmākais racionālists.
(Reply) (Parent) (Link)
[info]krishjaanis2 on September 4th, 2018 - 01:34 am
Ja es GRIBU uz kaut ko fokusēties, es fokusējos. Ja gribu samazināt nemieru, es nomierinos (piemēram, eju pastaigāties, klausos garīgo mūziku). Ja gribu atslābināties pēc darba nedēļas, es atslābinos - opciju neskaitāmi daudz. Ja faking GRIBU. Bioķīmija ir ilūzija, krituša, dekadenta, izkurtuša, negribīga un izvairīga laikmeta meli. Bet ja nav gribas, tad ir jālūdz Dievs.
(Reply) (Parent) (Link)
[info]krishjaanis2 on September 4th, 2018 - 01:34 am
T.i., nost šo verdzības apoloģētiku!
(Reply) (Parent) (Link)
cibotik[info]cibotik on September 4th, 2018 - 03:52 pm
Kaut kā pārāk liels uzsvars sanāca uz tām zālēm. Daļēji varētu piekrist, ka tas nav labākais risinājums, bet ir tās citas alternatīvas, ko minēju - meditācija, terapija, kaut vai arī tas, ko tu raksti - veselīgs miegs. Tikai manā gadījumā tieši veselīgs miegs bija iztrūkums (un, kā viens no depresijas simtomiem), ko vairs nevarēju labot ne ar dabiskiem līdzekļiem, ne ar elpošanas tehnikām. Tur vienkārši vajadzēja bioķīmiju un terapiju, jo tas cik tālu brauca jumts pēc negulētām, mokošām naktīm ir grūti aprakstāms. Slavenā nihilista Čorāna aprakstītās idejas tādā gadījumā ir tikai ziedošs rapšu lauks salīdzinājumā ar to, kāds pretīgs nicinājuma un apātijas akacis pavērās pašam piedzīvojot regulāru miega badu. Zāles šajā gadījumā palīdzēja pavirzīties dažus lauciņus atpakaļ vai uz priekšu, nezinu, bet es labi atceros atšķirību, kā ir domāt par tiem grūti atbildāmajiem jautājumiem esot izmisuma augstumos no negulēšanas un frustrētam no citiām problēmām vai esot puslīdz komfortā. Anti depresanti (pie tam paši iespējami vieglākie, ja tā varētu teikt) šajā gadījumā vienkārši pamaina leņķi. Esmu pārliecinājies, ka ne mazāk svarīgi ir ņemt vērā, kāda mentālā stāvokli esi un, kā jūties, domājot par lietām, uz kurām atbildi nevar tik vienkārši un racionāli rast.

Starpcitu, kā reizi pārlasu Šķersielas filozofiju un esmu pie šīs rindkopas -
“ Dieva dēļ, aizmirsti par reinkarnāciju, par metempsihozi, par karmu. Šie termini ir barība, kas pasviesta objektīvajiem idiotiem. Šos terminus var sākt lietot tikai cilvēki, kas ne vien pārgājuši no neapzinātās objektivitātes uz apzinātu subjektivitāti, bet jau mēģina, cenšas atteikties no savas apzinātās subjektivitātes un pārlēkt apziņas objektivitātē “

Nu, nekad nav tā īsti paticis tas šķībacainais krievu gudrelis ar savu snobisko un intelektuālo masturbāciju, bet jāatzīst, ka brīžiem viņam sanāk diezgan jauki graudiņi.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 4th, 2018 - 09:26 pm
Jā, miega trūkums tiešām ir highway to hell, ļoti savāds, uncanny, teju spokaini pretīgs stāvoklis. Varbūt tāds stāvoklis pat lietas padarītu "skaidrākas" priekš manis, bet tā kā es izguļos, viss pie kā es tieku ir šis dull, achy tedium.

Jā, amizanti par to pārlēkšanu no neapzinātas objektivitātes uz apziņas objektivitāti. Bet tajā pašā laikā neskaidrība par to, cik daudz objektivitātes var atļauties, ir tā indes sakne. Objektivitāte man šķiet, kā saules gaisma. Bez tās ir iespējams eksistēt un iznīkšanu, bet tā nav dzīvošana.
(Reply) (Parent) (Link)