02 September 2018 @ 08:02 pm
 
Es tomēr vēlos kaut nebūtu radusies. Dzīvot bez konteksta ir absurdi. Tā kā manis nav nekur pasaules kontekstā, es nevaru atklāti runāt ar cilvēkiem un teikt viņiem patiesību. Mana vienīgā patiesība ir žēlabains, apjucis klusums, bet man jāturpina atvemt kaut kas "normāls." Tāpēc es visu laiku grēkoju, jo es visu laiku meloju. Ja man jādod padoms, tad tas ir kaut kas ļauns un mākslīgs, un es nodaru postu visos virzienos.

Pēdējos mēnešus, varbūt gadus, mans vienīgais dzīves piepildījums ir labi izdarīt darbu. Bet pat liela daļa mana izdarītā darba šķiet vājš un melīgs savārstījums, un es izjūtu konstantu akūtu grēku pret cilvēkiem, kas ar mani rēķinās un man uzticās. Dažreiz man šķiet, ka vienīgā godprātīgi un pareizi izdarītā lieta darbā ir, kad es notīru savu darba galdu un datora ekrānu ar putekļu lupatiņu. Otru piepildījumu man sniedz apziņa un sajūta, ka es spēju sakārtot un izmazgāt māju, un parūpēties par savu ķermeni, fizisko eksistenci. Tomēr, jo es palieku vecāka, jo biežāk izjūtu, ka mana atmiņa it kā nodzēšas un es neatceros un vairs nezinu lietas, ko zināju pirms pieciem vai desmit gadiem. Es it kā virzos cauri laiktelpai, atmiņā paturot tikai mazu diametru tagadnīgas relevances. Es vairs neesmu tas cilvēks, kas es biju senāk.

Es jūtos tukša un robotiska, es izpildu savas ikdienas darbības dēļ ekistences. Dažas eksistences lietas es esmu darījusi jau sen, bet es sāku tās aizmirst, un es nesaprotu kā tas var būt, bet man arī nav spēka par to uztraukties vai protestēt.

Es arvien biežāk mājās pieķeru sevi sēžam bez nolūka, nezinot, vai drīzāk negribot neko darīt. Jo mani nesaviļiņo grāmatas vai mūzika vai filmas. Neviens no šiem kontekstiem uz mani neattiecas. Iešana ārā šķiet, kas totāli neloģisks. Kas tāds, ko es darīju citā dzīvē, kas es biju cits cilvēks. Es lūdzoši skatos uz pulksteni, kurš tik vienmuļi un apātiski velkas cauri stundām šķiet mūžīgi, līdz ir pēc deviņiem, un es jūtos atvieglota, ka drīz būs desmit. Es atguļos tad gultā un man prātā peld viena vai divas tukšas, klusas, nolietotas domas, un tad es aizmiegu.

Man šķiet mans prāts ir izlietots, un ja dzīve mani iemestu kādā krīzē, tas vienkārši padotos.
 
 
( Post a new comment )
adele_varbut[info]adele_varbut on September 2nd, 2018 - 10:48 pm
Ok, es atvainojos par ķidāšanu, bet man ir šausmīgi grūti noturēties arī šī brīža aktualitāšu kontekstā. Te aprakstītā pieredze šķiet tik mulsinoša saistībā ar to, ko lasu citos tavos ierakstos. Kā tieši tu saproti grēku? Tā, ka dari kaut ko morāli sliktu, ka melo? Tas var šķist pilnīgi muļķīgs un pašsaprotams jautājums, bet man liekas, tas ir kaut kas ļoti svarīgs tieši lietu kārtības saprašanā. Jo grēku es šobrīd neizbēgami saprotu kā kaut kādu neizdošanos, kaut kā cita izpausmi, tā nav pati pirmā problēma, bet sekas. Grēks kā aizšaušana garām tāpēc, ka trūkst spēka vai uzticības, nevis kāda fundamentāla ļaunuma vai nelabojamas nepilnības dēļ, kuras kontekstā nebūt būtu labāk, nekā būt. Tajā pasaules ainā, kuru, kā šķiet, te apraksti, ir kaut kāds fundamentāls, šķietami nelabojams trūkums. Bet citkārt ir pilnīgi otrādi, ir tieši pretēja pasaules aina. Tu esi arī skaidrojusi šīs izmaiņas kā svārstīšanos, bet šķiet, ka te pat nev kaut kas viens, kas svārstās, te ir divas disonējošas pasaules ainas.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 2nd, 2018 - 11:30 pm
Jā tā varbūt pat ir divu totālā konfliktā nonākušu skatpunktu svārstība. Jo dažreiz man šķiet, ka man ir visādi insights par lietu dabu, kas atspoguļojas jebkurā esības instancē un manierē. Un dažreiz man šķiet, ka šie mani insights ir pavisam cits realm, kam nav nekāda sakara ar pasauli "tur ārā". Un tā kā mana vienīgā realizācija ir šajos pārpasaulīgajos, ārpasaulīgajos realms, bet ne īstajā pasaulē, tad es essentially ekistēju bez konteksta pasaulē. Tāpēc, jebkas ko es daru vai saku, jebkura interakcija ir melīga, jo nav balstīta īstajā pasaulē, bet gan manās "iedomās". Un ja es šādi dzīvoju un runāju apzināti, tad man tas šķiet kā apzināta melošana, tātad grēks, apzināts. Es te 'grēku' saprotu kā vienkārši kaut kā apzināti nepareiza darīšanu. Un tad es jotos iesprostota, jo nemāku citādāku esību; tad šķiet ka vienīgā autentiskā izvēle būtu neeksistēt, bet tas vienkārši nevar būt vai varbūt var, I dunno.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
adele_varbut[info]adele_varbut on September 3rd, 2018 - 01:57 am
Atcerējos Dekarta atziņu, ka (ļoti aptuveni) to, ka varam izzināt pasauli, nodrošina pārliecība, ka Dievs nevar būt maldinātājs - ja viņš radījis gan mūs, gan pasauli, tad mūsu interakcijā ar to jābūt iespējai nonākt pie kaut kā patiesa. Varbūt būtiskais jautājums ir saprast, vai tu spēj uz visu, kas ir pasaulē, lūkoties kā nākošu no viena un tā paša avota, un uzticēties, ka šis avots ir labvēlīgs visai esībai un grib, lai tā turas kopā.

Ja šīs svārstības ir saistītas ar pastāvīgu izjūtu, ka dzīve pamatā ir slikta un sagādā ciešanas, tad es arī neizslēgtu depresijas variantu un no tā izrietošos risinājumus. Vienkārši atceros, ka tu kaut kad rakstīji, ka psihoterapija tevi neuzrunā, un tu arī problēmas formulē tādā veidā, ka liekas, ka garīgai problēmai ir vajadzīgs arī garīgs risinājums. Tajā pašā laikā varbūt, ka uzreiz nepamanāmā veidā te nozīmīga ietekme ir fiziskajam stāvoklim. Kā raksti, dažkārt rūpes par fizisko eksistenci var uzlabot situāciju, bet galu galā mēs nereti nemaz īsti nespējam aptvert šo fizisko eksistenci un visu to, kas tai ir nepieciešams.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 3rd, 2018 - 05:48 pm
Es laikam vienkārši vēlaizvien šaubos par Dievu. Un šaubu brīžos jūtos iznīcināta. Bet kamēr pēc šaubu brīža nāk ticības brīdis, tikmēr laikam es noturēšos.
(Reply) (Parent) (Link)