Ok, es atvainojos par ķidāšanu, bet man ir šausmīgi grūti noturēties arī šī brīža aktualitāšu kontekstā. Te aprakstītā pieredze šķiet tik mulsinoša saistībā ar to, ko lasu citos tavos ierakstos. Kā tieši tu saproti grēku? Tā, ka dari kaut ko morāli sliktu, ka melo? Tas var šķist pilnīgi muļķīgs un pašsaprotams jautājums, bet man liekas, tas ir kaut kas ļoti svarīgs tieši lietu kārtības saprašanā. Jo grēku es šobrīd neizbēgami saprotu kā kaut kādu neizdošanos, kaut kā cita izpausmi, tā nav pati pirmā problēma, bet sekas. Grēks kā aizšaušana garām tāpēc, ka trūkst spēka vai uzticības, nevis kāda fundamentāla ļaunuma vai nelabojamas nepilnības dēļ, kuras kontekstā nebūt būtu labāk, nekā būt. Tajā pasaules ainā, kuru, kā šķiet, te apraksti, ir kaut kāds fundamentāls, šķietami nelabojams trūkums. Bet citkārt ir pilnīgi otrādi, ir tieši pretēja pasaules aina. Tu esi arī skaidrojusi šīs izmaiņas kā svārstīšanos, bet šķiet, ka te pat nev kaut kas viens, kas svārstās, te ir divas disonējošas pasaules ainas.