Atcerējos Dekarta atziņu, ka (ļoti aptuveni) to, ka varam izzināt pasauli, nodrošina pārliecība, ka Dievs nevar būt maldinātājs - ja viņš radījis gan mūs, gan pasauli, tad mūsu interakcijā ar to jābūt iespējai nonākt pie kaut kā patiesa. Varbūt būtiskais jautājums ir saprast, vai tu spēj uz visu, kas ir pasaulē, lūkoties kā nākošu no viena un tā paša avota, un uzticēties, ka šis avots ir labvēlīgs visai esībai un grib, lai tā turas kopā.

Ja šīs svārstības ir saistītas ar pastāvīgu izjūtu, ka dzīve pamatā ir slikta un sagādā ciešanas, tad es arī neizslēgtu depresijas variantu un no tā izrietošos risinājumus. Vienkārši atceros, ka tu kaut kad rakstīji, ka psihoterapija tevi neuzrunā, un tu arī problēmas formulē tādā veidā, ka liekas, ka garīgai problēmai ir vajadzīgs arī garīgs risinājums. Tajā pašā laikā varbūt, ka uzreiz nepamanāmā veidā te nozīmīga ietekme ir fiziskajam stāvoklim. Kā raksti, dažkārt rūpes par fizisko eksistenci var uzlabot situāciju, bet galu galā mēs nereti nemaz īsti nespējam aptvert šo fizisko eksistenci un visu to, kas tai ir nepieciešams.