Es tomēr vēlos kaut nebūtu radusies. Dzīvot bez konteksta ir absurdi. Tā kā manis nav nekur pasaules kontekstā, es nevaru atklāti runāt ar cilvēkiem un teikt viņiem patiesību. Mana vienīgā patiesība ir žēlabains, apjucis klusums, bet man jāturpina atvemt kaut kas "normāls." Tāpēc es visu laiku grēkoju, jo es visu laiku meloju. Ja man jādod padoms, tad tas ir kaut kas ļauns un mākslīgs, un es nodaru postu visos virzienos.
Pēdējos mēnešus, varbūt gadus, mans vienīgais dzīves piepildījums ir labi izdarīt darbu. Bet pat liela daļa mana izdarītā darba šķiet vājš un melīgs savārstījums, un es izjūtu konstantu akūtu grēku pret cilvēkiem, kas ar mani rēķinās un man uzticās. Dažreiz man šķiet, ka vienīgā godprātīgi un pareizi izdarītā lieta darbā ir, kad es notīru savu darba galdu un datora ekrānu ar putekļu lupatiņu. Otru piepildījumu man sniedz apziņa un sajūta, ka es spēju sakārtot un izmazgāt māju, un parūpēties par savu ķermeni, fizisko eksistenci. Tomēr, jo es palieku vecāka, jo biežāk izjūtu, ka mana atmiņa it kā nodzēšas un es neatceros un vairs nezinu lietas, ko zināju pirms pieciem vai desmit gadiem. Es it kā virzos cauri laiktelpai, atmiņā paturot tikai mazu diametru tagadnīgas relevances. Es vairs neesmu tas cilvēks, kas es biju senāk.
Es jūtos tukša un robotiska, es izpildu savas ikdienas darbības dēļ ekistences. Dažas eksistences lietas es esmu darījusi jau sen, bet es sāku tās aizmirst, un es nesaprotu kā tas var būt, bet man arī nav spēka par to uztraukties vai protestēt.
Es arvien biežāk mājās pieķeru sevi sēžam bez nolūka, nezinot, vai drīzāk negribot neko darīt. Jo mani nesaviļiņo grāmatas vai mūzika vai filmas. Neviens no šiem kontekstiem uz mani neattiecas. Iešana ārā šķiet, kas totāli neloģisks. Kas tāds, ko es darīju citā dzīvē, kas es biju cits cilvēks. Es lūdzoši skatos uz pulksteni, kurš tik vienmuļi un apātiski velkas cauri stundām šķiet mūžīgi, līdz ir pēc deviņiem, un es jūtos atvieglota, ka drīz būs desmit. Es atguļos tad gultā un man prātā peld viena vai divas tukšas, klusas, nolietotas domas, un tad es aizmiegu.
Man šķiet mans prāts ir izlietots, un ja dzīve mani iemestu kādā krīzē, tas vienkārši padotos.
Pēdējos mēnešus, varbūt gadus, mans vienīgais dzīves piepildījums ir labi izdarīt darbu. Bet pat liela daļa mana izdarītā darba šķiet vājš un melīgs savārstījums, un es izjūtu konstantu akūtu grēku pret cilvēkiem, kas ar mani rēķinās un man uzticās. Dažreiz man šķiet, ka vienīgā godprātīgi un pareizi izdarītā lieta darbā ir, kad es notīru savu darba galdu un datora ekrānu ar putekļu lupatiņu. Otru piepildījumu man sniedz apziņa un sajūta, ka es spēju sakārtot un izmazgāt māju, un parūpēties par savu ķermeni, fizisko eksistenci. Tomēr, jo es palieku vecāka, jo biežāk izjūtu, ka mana atmiņa it kā nodzēšas un es neatceros un vairs nezinu lietas, ko zināju pirms pieciem vai desmit gadiem. Es it kā virzos cauri laiktelpai, atmiņā paturot tikai mazu diametru tagadnīgas relevances. Es vairs neesmu tas cilvēks, kas es biju senāk.
Es jūtos tukša un robotiska, es izpildu savas ikdienas darbības dēļ ekistences. Dažas eksistences lietas es esmu darījusi jau sen, bet es sāku tās aizmirst, un es nesaprotu kā tas var būt, bet man arī nav spēka par to uztraukties vai protestēt.
Es arvien biežāk mājās pieķeru sevi sēžam bez nolūka, nezinot, vai drīzāk negribot neko darīt. Jo mani nesaviļiņo grāmatas vai mūzika vai filmas. Neviens no šiem kontekstiem uz mani neattiecas. Iešana ārā šķiet, kas totāli neloģisks. Kas tāds, ko es darīju citā dzīvē, kas es biju cits cilvēks. Es lūdzoši skatos uz pulksteni, kurš tik vienmuļi un apātiski velkas cauri stundām šķiet mūžīgi, līdz ir pēc deviņiem, un es jūtos atvieglota, ka drīz būs desmit. Es atguļos tad gultā un man prātā peld viena vai divas tukšas, klusas, nolietotas domas, un tad es aizmiegu.
Man šķiet mans prāts ir izlietots, un ja dzīve mani iemestu kādā krīzē, tas vienkārši padotos.
19 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}