02 September 2018 @ 08:02 pm
 
Es tomēr vēlos kaut nebūtu radusies. Dzīvot bez konteksta ir absurdi. Tā kā manis nav nekur pasaules kontekstā, es nevaru atklāti runāt ar cilvēkiem un teikt viņiem patiesību. Mana vienīgā patiesība ir žēlabains, apjucis klusums, bet man jāturpina atvemt kaut kas "normāls." Tāpēc es visu laiku grēkoju, jo es visu laiku meloju. Ja man jādod padoms, tad tas ir kaut kas ļauns un mākslīgs, un es nodaru postu visos virzienos.

Pēdējos mēnešus, varbūt gadus, mans vienīgais dzīves piepildījums ir labi izdarīt darbu. Bet pat liela daļa mana izdarītā darba šķiet vājš un melīgs savārstījums, un es izjūtu konstantu akūtu grēku pret cilvēkiem, kas ar mani rēķinās un man uzticās. Dažreiz man šķiet, ka vienīgā godprātīgi un pareizi izdarītā lieta darbā ir, kad es notīru savu darba galdu un datora ekrānu ar putekļu lupatiņu. Otru piepildījumu man sniedz apziņa un sajūta, ka es spēju sakārtot un izmazgāt māju, un parūpēties par savu ķermeni, fizisko eksistenci. Tomēr, jo es palieku vecāka, jo biežāk izjūtu, ka mana atmiņa it kā nodzēšas un es neatceros un vairs nezinu lietas, ko zināju pirms pieciem vai desmit gadiem. Es it kā virzos cauri laiktelpai, atmiņā paturot tikai mazu diametru tagadnīgas relevances. Es vairs neesmu tas cilvēks, kas es biju senāk.

Es jūtos tukša un robotiska, es izpildu savas ikdienas darbības dēļ ekistences. Dažas eksistences lietas es esmu darījusi jau sen, bet es sāku tās aizmirst, un es nesaprotu kā tas var būt, bet man arī nav spēka par to uztraukties vai protestēt.

Es arvien biežāk mājās pieķeru sevi sēžam bez nolūka, nezinot, vai drīzāk negribot neko darīt. Jo mani nesaviļiņo grāmatas vai mūzika vai filmas. Neviens no šiem kontekstiem uz mani neattiecas. Iešana ārā šķiet, kas totāli neloģisks. Kas tāds, ko es darīju citā dzīvē, kas es biju cits cilvēks. Es lūdzoši skatos uz pulksteni, kurš tik vienmuļi un apātiski velkas cauri stundām šķiet mūžīgi, līdz ir pēc deviņiem, un es jūtos atvieglota, ka drīz būs desmit. Es atguļos tad gultā un man prātā peld viena vai divas tukšas, klusas, nolietotas domas, un tad es aizmiegu.

Man šķiet mans prāts ir izlietots, un ja dzīve mani iemestu kādā krīzē, tas vienkārši padotos.
 
 
( Post a new comment )
[info]methodrone on September 3rd, 2018 - 10:24 pm
Es izlasīju tādu grāmatu Lost Connections by Johann Hari, kur viņš detalizēti uzrakstījis par anti-depresantiem, un tas bija galīgi neiedvesmojoši. Izrādās lielākā daļa anti-depresantu nāk ar riskantām blaknēm (agresija, vēl lielāka depresija, un visādas fiziskas huiņas). Plus to efektivitāte ir vāja salīdzinājumā ar citām metodēm. Tur bija citēti pētījumi, ka pēc depresijas Hamiltona skalas, anti-depresanti uzlabo pašsajūtu 2 iedaļu vērtībā, kamēr labs miegs vai fiziskās aktivitātes 10 iedaļu vērtībā (ilgtermiņā). Man šķiet anti-depresanti der tikai pašnāvniekiem, un es tur gluži vēl neesmu. But never say never I guess .. :)

Redzi, mani arī šis visvairāk nomāc, ka dēļ manas pieredzes šķiet, ka nevaru dot padomus, vai pat paust domas vai pat jebko darīt. Par to arī bija viss mans ieraksts. Bet es to stāvokli nesauktu par depresīvu, drīzāk galēju apjukumu; nezinu kā tev.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
gedymin[info]gedymin on September 3rd, 2018 - 10:41 pm
Runājot par AD, blakusiedarbības tāpat kā pati efektivitāte esot ļoti individuālas lietas (arī ilgs miegs ir viens no blakusefektiem, tā ka tās nav savstarpēji izslēdzošas lietas). To vislabāk tev izklāstīs ārsts. Esot arī milzīga atšķirība starp vecākās paaudzes AD un modernajiem, tieši blakusefektu ziņā, nevis efektivitātes. Gandrīz neviens negrib pastāvīgi uzsēsties uz tām zālēm, bet ir līmenis, pie kura vajag sākt modificēt savu bioķīmiju, kaut vai lai atcerētos "kā ir normāli", atcerētos, ka "var arī citādi".


Nu, padomus parasti dot ir labi tad, ja pašam ir relevanta personīgā pieredze (pieņemu, ka tu domā padomus par subjektīvām lietām, nevis par fizikas teorijām vai atklājumiem farmaceitikā un pētījumiem par AD), ja tev ir mierīga dzīve, varbūt trūkst materiāla?
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 3rd, 2018 - 10:51 pm
Manuprāt, sākumā bija apziņa un tikai tad bioķīmija. Ideja, ka tabletes var izmainīt cilvēka psiholoģiju šķiet fantastiska domāšana.. Ja vien no tabletes neizlec Jungs vai Jēzus un nepaskaidro man visu par pasaules metafiziskajiem noslēpumiem.

Padomus vai sakāmas lietas drīzāk kā kaut ko, par ko es būtu pārliecināta. As in sacīt un ticēt, ka tas ko es saku ir tīra taisnība, kas citiem var noderēt. Man šķiet bezatbildīgi un slikti teikt lietas, par kurām es vienu dienu domāju vienā veidā, otru dienu pretējā veidā.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
gedymin[info]gedymin on September 3rd, 2018 - 11:05 pm
Reizēm eksistenciālo angst var atrisināt tieši tā, ka dari lietas, kuras tev patīk darīt un domas par jēgu kļūst nebūtiskas. Kā maziem bērniem.

Un darīt lietas, kuras patīk darīt traucē tieši bioķīmija. ja es gribu uz kaut ko fokusēties, es zinu, ka man palīdz racetāmi. Ja gribu samazināt anxiety, beta blokatori. Ja atslābināties pēc darba nedēļas, tad alkohols. Es nedomāju, ka tie maina manu psiholoģiju, drīzāk palīdz būt tādam, kāds gribu tai brīdī būt.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 3rd, 2018 - 11:07 pm
Bet kā lai es zinu, kuras lietas man patīk darīt, ja es nezinu, kas es esmu un kas ir lietas, un ko nozīmē darīt.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
gedymin[info]gedymin on September 3rd, 2018 - 11:15 pm
:) Tu jau runā kā pats ekstrēmākais racionālists.
(Reply) (Parent) (Link)
[info]krishjaanis2 on September 4th, 2018 - 01:34 am
Ja es GRIBU uz kaut ko fokusēties, es fokusējos. Ja gribu samazināt nemieru, es nomierinos (piemēram, eju pastaigāties, klausos garīgo mūziku). Ja gribu atslābināties pēc darba nedēļas, es atslābinos - opciju neskaitāmi daudz. Ja faking GRIBU. Bioķīmija ir ilūzija, krituša, dekadenta, izkurtuša, negribīga un izvairīga laikmeta meli. Bet ja nav gribas, tad ir jālūdz Dievs.
(Reply) (Parent) (Link)
[info]krishjaanis2 on September 4th, 2018 - 01:34 am
T.i., nost šo verdzības apoloģētiku!
(Reply) (Parent) (Link)