Es izlasīju tādu grāmatu Lost Connections by Johann Hari, kur viņš detalizēti uzrakstījis par anti-depresantiem, un tas bija galīgi neiedvesmojoši. Izrādās lielākā daļa anti-depresantu nāk ar riskantām blaknēm (agresija, vēl lielāka depresija, un visādas fiziskas huiņas). Plus to efektivitāte ir vāja salīdzinājumā ar citām metodēm. Tur bija citēti pētījumi, ka pēc depresijas Hamiltona skalas, anti-depresanti uzlabo pašsajūtu 2 iedaļu vērtībā, kamēr labs miegs vai fiziskās aktivitātes 10 iedaļu vērtībā (ilgtermiņā). Man šķiet anti-depresanti der tikai pašnāvniekiem, un es tur gluži vēl neesmu. But never say never I guess .. :)

Redzi, mani arī šis visvairāk nomāc, ka dēļ manas pieredzes šķiet, ka nevaru dot padomus, vai pat paust domas vai pat jebko darīt. Par to arī bija viss mans ieraksts. Bet es to stāvokli nesauktu par depresīvu, drīzāk galēju apjukumu; nezinu kā tev.