Tas droši vien var šķist banāli, bet tās sajūtas, ko apraksti ļoti labi iet kopā ar to, ko vienkārši sauc par depresiju. Man bija ļoti līdzīgi vairākus gadus, līdz kamēr padevos iekšējam protestam pret medikamentiem un devu sev iespēju savest kārtībā iekšējo bardaku ar zālēm. Pats galvenais, ka pirms tam šķita, ka tās varētu atņemt to šarmu, ko piedāvā šitās eksistenciālās šausmas, ka tās it kā labotamizēs smadzenes, pazudīs tas "pliko nervu" stāvoklis, kurš reizēm tomēr dod zināmu kreativitāti. Kaut kādā ziņā pašā zāļu lietošanas sākumā tā arī bija. Jutos, kā uz mākoņa, vienmērīgā ātrumā slīdoša masa, mietpilsoniski, rutīniski, tā it kā būtu pazaudējis daļu no sevis, bet tajā pašā laikā apzinājos, ka tā bija tā daļa, kas kā nelietderīgo krāmu kaste visu laiku grabēdama bija vilkusies līdzi, kā kaut kāds uzkāries process uztveres sistēmā. Un ar laiku jau atgriezās arī vecā labā trauksmes, bezjēdzīguma sajūta un viss tas, bet kaut kādā citā veidā. Tādā, uz kuru jau varēja noraudzīties mierīgāk, nevis skatīties uz to, kā uz kaut kādu tumšu, biedējošu, neapjaušamu lielumu. Es te, protams, ar šo nevēlos teikt, ka nepieciešamas zāles, bet to, ka kaut kas no tevis rakstītā man asociējās ar laiku, kad sērfoju pa saviem depresijas viļņiem. To, ka vai nu ar terapijām, meditācijām, ayahuasca vai zēlēm ir iespējams paraut to mezgliņu, kas tur tukšuma stāvoklī nezaudējot saķeri ar trauslās eksistences apzināšanos. Manā gadījumā bija nepieciešami medikamenti, jo sāka papildus visam pārejam sāka vajāt fatāls bezmiegs.