02 September 2018 @ 08:02 pm
 
Es tomēr vēlos kaut nebūtu radusies. Dzīvot bez konteksta ir absurdi. Tā kā manis nav nekur pasaules kontekstā, es nevaru atklāti runāt ar cilvēkiem un teikt viņiem patiesību. Mana vienīgā patiesība ir žēlabains, apjucis klusums, bet man jāturpina atvemt kaut kas "normāls." Tāpēc es visu laiku grēkoju, jo es visu laiku meloju. Ja man jādod padoms, tad tas ir kaut kas ļauns un mākslīgs, un es nodaru postu visos virzienos.

Pēdējos mēnešus, varbūt gadus, mans vienīgais dzīves piepildījums ir labi izdarīt darbu. Bet pat liela daļa mana izdarītā darba šķiet vājš un melīgs savārstījums, un es izjūtu konstantu akūtu grēku pret cilvēkiem, kas ar mani rēķinās un man uzticās. Dažreiz man šķiet, ka vienīgā godprātīgi un pareizi izdarītā lieta darbā ir, kad es notīru savu darba galdu un datora ekrānu ar putekļu lupatiņu. Otru piepildījumu man sniedz apziņa un sajūta, ka es spēju sakārtot un izmazgāt māju, un parūpēties par savu ķermeni, fizisko eksistenci. Tomēr, jo es palieku vecāka, jo biežāk izjūtu, ka mana atmiņa it kā nodzēšas un es neatceros un vairs nezinu lietas, ko zināju pirms pieciem vai desmit gadiem. Es it kā virzos cauri laiktelpai, atmiņā paturot tikai mazu diametru tagadnīgas relevances. Es vairs neesmu tas cilvēks, kas es biju senāk.

Es jūtos tukša un robotiska, es izpildu savas ikdienas darbības dēļ ekistences. Dažas eksistences lietas es esmu darījusi jau sen, bet es sāku tās aizmirst, un es nesaprotu kā tas var būt, bet man arī nav spēka par to uztraukties vai protestēt.

Es arvien biežāk mājās pieķeru sevi sēžam bez nolūka, nezinot, vai drīzāk negribot neko darīt. Jo mani nesaviļiņo grāmatas vai mūzika vai filmas. Neviens no šiem kontekstiem uz mani neattiecas. Iešana ārā šķiet, kas totāli neloģisks. Kas tāds, ko es darīju citā dzīvē, kas es biju cits cilvēks. Es lūdzoši skatos uz pulksteni, kurš tik vienmuļi un apātiski velkas cauri stundām šķiet mūžīgi, līdz ir pēc deviņiem, un es jūtos atvieglota, ka drīz būs desmit. Es atguļos tad gultā un man prātā peld viena vai divas tukšas, klusas, nolietotas domas, un tad es aizmiegu.

Man šķiet mans prāts ir izlietots, un ja dzīve mani iemestu kādā krīzē, tas vienkārši padotos.
 
 
( Post a new comment )
cibotik[info]cibotik on September 4th, 2018 - 03:52 pm
Kaut kā pārāk liels uzsvars sanāca uz tām zālēm. Daļēji varētu piekrist, ka tas nav labākais risinājums, bet ir tās citas alternatīvas, ko minēju - meditācija, terapija, kaut vai arī tas, ko tu raksti - veselīgs miegs. Tikai manā gadījumā tieši veselīgs miegs bija iztrūkums (un, kā viens no depresijas simtomiem), ko vairs nevarēju labot ne ar dabiskiem līdzekļiem, ne ar elpošanas tehnikām. Tur vienkārši vajadzēja bioķīmiju un terapiju, jo tas cik tālu brauca jumts pēc negulētām, mokošām naktīm ir grūti aprakstāms. Slavenā nihilista Čorāna aprakstītās idejas tādā gadījumā ir tikai ziedošs rapšu lauks salīdzinājumā ar to, kāds pretīgs nicinājuma un apātijas akacis pavērās pašam piedzīvojot regulāru miega badu. Zāles šajā gadījumā palīdzēja pavirzīties dažus lauciņus atpakaļ vai uz priekšu, nezinu, bet es labi atceros atšķirību, kā ir domāt par tiem grūti atbildāmajiem jautājumiem esot izmisuma augstumos no negulēšanas un frustrētam no citiām problēmām vai esot puslīdz komfortā. Anti depresanti (pie tam paši iespējami vieglākie, ja tā varētu teikt) šajā gadījumā vienkārši pamaina leņķi. Esmu pārliecinājies, ka ne mazāk svarīgi ir ņemt vērā, kāda mentālā stāvokli esi un, kā jūties, domājot par lietām, uz kurām atbildi nevar tik vienkārši un racionāli rast.

Starpcitu, kā reizi pārlasu Šķersielas filozofiju un esmu pie šīs rindkopas -
“ Dieva dēļ, aizmirsti par reinkarnāciju, par metempsihozi, par karmu. Šie termini ir barība, kas pasviesta objektīvajiem idiotiem. Šos terminus var sākt lietot tikai cilvēki, kas ne vien pārgājuši no neapzinātās objektivitātes uz apzinātu subjektivitāti, bet jau mēģina, cenšas atteikties no savas apzinātās subjektivitātes un pārlēkt apziņas objektivitātē “

Nu, nekad nav tā īsti paticis tas šķībacainais krievu gudrelis ar savu snobisko un intelektuālo masturbāciju, bet jāatzīst, ka brīžiem viņam sanāk diezgan jauki graudiņi.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 4th, 2018 - 09:26 pm
Jā, miega trūkums tiešām ir highway to hell, ļoti savāds, uncanny, teju spokaini pretīgs stāvoklis. Varbūt tāds stāvoklis pat lietas padarītu "skaidrākas" priekš manis, bet tā kā es izguļos, viss pie kā es tieku ir šis dull, achy tedium.

Jā, amizanti par to pārlēkšanu no neapzinātas objektivitātes uz apziņas objektivitāti. Bet tajā pašā laikā neskaidrība par to, cik daudz objektivitātes var atļauties, ir tā indes sakne. Objektivitāte man šķiet, kā saules gaisma. Bez tās ir iespējams eksistēt un iznīkšanu, bet tā nav dzīvošana.
(Reply) (Parent) (Link)