Es tikai gribēju pateikt, ka šovakar gūglē meklēju daiļliteratūras aprakstus, kas rezonētu ar manu noskaņojumu, un uzdūros pārsteidzoši trāpīgam citātam, kura autors bija Pessoa, par kuru Tu te, man šķiet, esi vairākkārt rakstījusi. Uzmetot aci aprakstam wiki, viņš liekas kaut kas lielisks, un es esmu pārsteigta, ka agrāk nebiju par viņu dzirdējusi. Ceru, ka kādreiz būs laiks (haha) palasīt.

Man ir daudzreiz bijušas līdzīgas izjūtas par nespēju piedalīties, un es esmu domājusi, mēģinājusi saprast, kāpēc tā ir. Es kādreiz domāju, ka tam ir sakars ar emocijām, bet galu galā secināju, ka manā gadījumā tas visticamāk ir prāta un apķērības trūkuma dēļ. Lietas neienāk prātā tad, kad vajag, vienmēr jau ir par vēlu. Dažkārt arī pārsteidzoši liela nozīme ir fiziskam nogurumam. Varbūt Tev ir citi varianti, kāpēc tā notiek?

Jā, cik jauki, ar Pessoa tiešām var iztukšot sirdi un visas bēdas nolikt pie kājām apskatei. Viņš ir nepārspējams un The Book of Disquiet ir triumfs. Viņš ir tedium karalis. Un lai kā man gribētos ar garīgu sapratni viņu apstrīdēt, viņa sirdīgums un kristālskaidrā sāpju izpratne ir tik spēja, kas es to vienkārši nespēju atļauties. Man šķiet viņa bēdām mirdz cauri liela, patiesa mīlestība.

Īstenībā, tagad kad tā pasaki, es pat ļoti piekrītu, ka man arī pie vainas šķiet prāta un apķērības trūkums. Tā it kā es būtu nolikta priekšā pasaulei ar tās cilvēkiem un vienkārši nekādi nespēju aptvert, kas nu man tagad ir jādara, jāgriežas piruētēs vai kā. Protams, dēļ šī confounding exposure, rodas flight sajūta, ka kaut kā jānoslēpjas. Emocijas un nogurums arī ir faktori, tāds hellish komplektiņš.

Bet es ceru ka tev, tāpat kā man, ir arī labas dienas, kur sanāk būt par vairāk procentiem, pat teju 100%. Tad es mēģinu izkalkulēt, kādi faktori dabūja to gatavu. Un pagaidām šķiet, ka jā - domu un emociju atdošana, uzticēšanās nezināmajam, tāda uzticēšanās spontanitātes dievam, nedomāt ko citiem no manis vajag, bet darīt to, kas vienkārši no pašas nāk ārā, but it's a hit and miss too.

Jā, tieši tāds iespaids par viņu radās. Turklāt mani jebkurā gadījumā intriģētu, ko ir uzrakstījis cilvēks, kuram ienācis prātā sev izdomāt vairāk par septiņdesmit vārdiem.

Ir labas dienas, bet kopumā tie labie gadījumi liekas vairāk kā sagadīšanās rezultātā radušies īsi uzplaiksnījumi, kuru sastāvdaļas grūti izkalkulēt, nekā ilgstoši posmi. Bet brīnumainā kārtā arvien rodas jaunas iespējas, gadījumi, kad piedalīties patiešām gribas. Tāpēc neatmetu cerību, ka kādreiz varētu arī tiešām sanākt.
Man šodien neplānoti izdevās iepriecināt cilvēkus, un, lai gan sīkums, tas bija tik reti priecīgi un neizkalkulēti, bet, jā, tas arī bija īss uzplaiksnījums.

Jā, es visvairāk nožēloju tās dienas, kad neizdodas iepriecināt, iedvesmot, iedzīvināt cilvēkus. Tas pašu iedzīvina. Un lai arī tas nesanāk kā konstants stāvoklis, katrs šāds uzplaiksnījums ir gaismas pierādījums.

Es ceru, ka tu spēsi Fernando lasīt vairāk caur sirdi nekā prātu. Jo ja viņam pieiet filozofiski, tad nav apātiskāka džeka pasaulē, es domāju. Bet ja to viņa apātiju un izmisumu saprot, kā yearning for love, it is pretty intense and awesome.

Man kaut kad dikti gribētos Tev pajautāt, kā Tu tieši izproti sirdi un prātu, it īpaši tāpēc, ka, šķiet, atceros, ka Tu kaut kad teici, ka, Tavuprāt, cilvēki lielākoties asociē prātu ar "sevi pašu". Runājot par sirdi, tas, no vienas puses, liekas kaut kas tik pašsaprotams, bet, kad mēģini noformulēt, kas tieši tas ir, tad liekas, ka tik vienkārši nav. Bet es to nejautāšu tagad, jo es zinu, ka pati šim jautājumam šobrīd nevarētu pienācīgi pieslēgties.
Bet man ir pazīstams tas stāvoklis, kuru Tu aprakstīji attiecībā uz Pessoa, ka Tu viņā saskati kaut ko tādu, ka neuzdrīksties apstrīdēt, pat tad, ja saproti, ka būtu iespējams to novērtēt kā kļūdainu, pārlieku subjektīvu vai kā citādi noliedzoši. Varbūt, ka to arī (vismaz vienā variantā) nozīmē kaut ko uztvert ar sirdi, for good or bad, but, in any case, very captivating.

Jebkurā gadījumā noteiktā kontekstā apātija un izmisums var būt kinda awesome, I know. :)

Tev gadījumā arī nav tā problēma, ka esi pārak nice and pleasant?

Es nedomāju ka tā ir problēma, I thoroughly enjoy being nice and pleasant, I wish there was more nice and pleasant in the world. Es tikai gribētu, lai es būtu spējīga uz ko vairāk. Citādāk es jūtos, kā ar savu nice and pleasant tikai uzmetu cilvēkiem trīs rožlapiņas, kas uzreiz nokrīt un aizpūšas vējā, and that is no real contribution.

Embrace your dark side.

I only want to embrace Jesus.

Es atvainojos, ka izdarīšu skarbu minējumu, ļoti iespējams, neprecīzu, bet...

Man, cik nu paspējis pa šo laiku rasties iespaids, liekas, ka tava galvenā problēma ir vēlme pārvirzīt atbildību par savu dzīvi kādam citam. Dievam, Jēzum, Idejai. Tas nav iespējams, bet tā kā tu netiec galā ar savu dzīvi pati, tad ceri, ka tomēr kaut ko tu atradīsi, noticēsi pa īstam un līdz ar to tiksi prom no atbildības pašai par savu dzīvi.

Kā ticēšana Jēzum ir pretrunā ar atbildību? Tas tieši prasa visaugstāko atbildību, pretstatā paškultivētam solipsismam, kas raugās tikai uz sevi.

Ticēšana Jēzum nav gluži tas pats, kas aiziet uz veikalu un nopirkt maizi. Ir cilvēki, kuri no dabas ir skeptiskāki un viņi nespēj šim konceptam noticēt tā kā tas izdodas tev. Nekad nespēs. Ja tu esi patiess kristietis, tu atradīsi veidu, kā tādiem palīdzēt arī bez Jēzus koncepta lietošanas.

Tu neko nezini par manu skepses līmeni. Ticēt Jēzum nav tas pats, kas ticēt kaut kādam konceptam vai "idejai". Tas nozīmē ticēt, ka tas, ko viņš saka, ir patiesība, un ka Jēzus nav melis.
Bet ja tiek izgudrotas speciālas uķināšanās sistēmas Jēzu aizskaidrojot prom "lai citiem būtu ērtāk" - kamēr Jēzus pats sevi nosauc par piedauzības akmeni, pār kuru klūp - nu tad kāda jēga. Paliek tikai solipsisms, "esi tu pats!", "esi atbildīgs savā priekšā!", "tu to vari!", "pieņem sevi!"

Varbūt es tiešām neko daudz nezinu par tavu skepses līmeni, bet neizskatās, ka tu regulāri un mokoši svārstītos starp ticēšanu un neticēšanu. Tev ticība Jēzum ir tas, ko tu aprakstīji, citi to uztver citādāk. Arī kā konceptu. Vai ir jēga to pielāgot, lai citiem būtu ērtāk? Nezinu, šaubos. Tomēr neticēšana Jēzum gluži nenozīmē solipsismu. Nav jāizdara šī izvēle starp vienu un otru, lai kā arī tas varbūt kādu nekaitinātu.

Ja tu mētātos vētrainā jūrā un slīktu, un ja kāds sniegtu pretī glābjošu roku vai drošu laivu, vai tad tu varētu tā glauni atļauties spriest par skepses līmeni un pazīmēm par ticību un neticību? Vai tev tādā eksistenciālā izšķiršanās brīdī vispār būtu tiesības uzstāt uz kādu skepses līmeni? Un, lūdzu, nerelativizē. Tā nav tikai "mana izpratne par ticību Jēzum". Tā ir baznīcas, Kristus draudzes ticība visos laikos un vietās, vai nu viņi tic Jēzus vārdiem, vai netic, tas ir tieši tik vienkārši. Relatīvisms - nopietni? - ir tik ļoti vakardiena, you can do better than that.
Ja tev Jēzus besī vai šķiet kaitinošs un aizdomīgs, vismaz atzīsti sev to. Nevis prasi kaut kādas mākslīgas konstrukcijas pareizās proporcijās starp ticību un neticību. Par kādu pielāgošanu vispār var būt runa? Dievs, grēks, mūžīgā dzīvība, mūžīgā nāve, pestīšana, sods ir teju universālas, visās reliģijās sastopamas kategorijas, kristietību atšķir Jēzus, un to nevar pielāgot, to nevar tulkot, to var tikai pieņemt vai noraidīt.

Tu kaut kā baigi mēģini aizvirzīt sarunas tēmu pie manām vērtībām, lai tikai nepaliktu bez atbildes un nebūtu jākomentē par tēmu, kurā tu, acīmredzot, diez ko spēcīgs nejūties.

Jākomentē par kādu tēmu?

Viss par pielāgošanu, skepsi ir pateikts diezgan concise vārdos. Vēlreiz, ja tev besī Jēzus, esi vismaz godīgs, nevis sofistisks.

Es tieši domāju, ka pietiekami neuzticos Dievam un Jēzum. Ka visas manas problēmas rodas no tā ka pati uzņemos pārāk daudz atbildību!

Tas jau ir tas pats, ko es rakstīju, tikai otrādi.

Tu tici, ka tiešām tev pašai ir iespējams tāds ilgstošs, pastāvīgs stāvoklis, kurā tu būsi pilnībā nodevusies Dievam un Jēzum un nekādas šaubas neradīsies? Pilnīgi nekur un pilnīgi nekādas?

Ja jā, tad jāmeklē iemesli, kas tev traucē stāties tuvākās attiecībās ar Dievu un Jēzu. Bet, ja nē, tad diez vai ir lietderīgi turpināt censties realizēt neiespējamo.

Es atvainojos, var rasties iespaids ka mana dzīve ir kaut kāda postaža! Bet es cibu izmantoju pārsvarā priekš grēksūdzes. Tas laikam ir daļēji negodīgi pret cilvēkiem, kas mani lasa, jo es atstāju kaut kādu dzīves pabērna iespaidu. Es jau šeit nekad nerakstu par visiem momentiem, kad dzīve mani saviļiņo līdz sirds dziļumiem, un kad es esmu supermeitene, par visām tām lietām kas man ir bezgalīgi daudz par kurām es emsu priecīga, kas ir mīļš un mistisks. Jo tas man šķiet dabisks stāvoklis, tāpēc es pierakstu tikai nedabisko, lai saprastu, kas un kā ir, un kas ko izraisa, lai noveltu no sirds savus grēkus.

Par atbildību, Jēzu, Dievu. To ir grūti saprast, ja tu neinteresējies par garīgumu. Es esmu klīdusi cauri ezotēriskajiem, ateisma, agnoticisma, filozofijas, misticisma un garīguma plašumiem, un esmu nonākusi pie informētas atziņas, ka mana vienīgā atbildība ir uzticēties sirdij, bet ka tajā pašā laikā es savu sirdi maz pazīstu, un pat brīžos, kad es to dzirdu, es atbildību aiz inerces atdodu prātam (tam ko cilvēki parasti saprot ar 'sevi pašu'). Esmu sapratusi, ka Jēzus no visām pasaulē pieejamajām informācijām vislabāk māca par sirdi, un ar Dievu es apzīmēju intelģenci, kas radīja šo pasauli un mani. Protams, es nezinu vairāk kā 99.99999% no tā, kas notiek. Tāpēc absurdākais, ko es varētu darīt ir uzņemties atbildību, bet es to turpinu bieži darīt, un tad es ciešu, un tad man te ir jāraksta. Bet brīžos, kad es atdodu atbildību šai inteliģencei un vienkārši dzīvoju, tad mani pārņem laimīgums, kas dod spēku turpināt eksistenci.

Es esmu izklīdis cauri līdzīgai pieredzei, līdzīgām atziņām. Es gribētu tev palīdzēt, bet manas rokas ir par īsām, neskatoties uz visu to, ko es esmu savā ceļā iemācījies. Man ir žēl skatīties, kā tu mokies. Ja es tev varētu nodot vienu vienīgu ziņu, es teiktu, ka tas, kam tu ej cauri, nav nekas unikāls. Ka eksistē jau gatava pieredze, kuru vajag sameklēt, likt lietā un tad būs vieglāk tikt uz priekšu.

Cik tu esi sirsnīgs! Bet kāpēc tu runā kā par kaut ko konkrētu? Vai tev šķiet, ka tu esi sajuties tāpat kā es? Es labprāt tevi uzklausitu, es gribētu zināt kāda ir tava gatavā pieredze.

Var šķist ka es mokos, bet tās ir tādas mokas par kurām es esmu pateicīga savā ziņā. To nevar viennozīmīgi izskaidrot. Bet šīs "mokas" padziļina manu sapratni. Tās pat nav mokas, es to tā nedefinētu. Tā ir sajūta, kāda rodas, kad plašinās apziņa par to, cik greizi es uztveru un izturos pret pasauli.

Es atbildēšu. Tikai kaut kad vēlāk, kad varēšu apdomāties bez steigas.

Apdomājos, tagad tikai tas viss jāuzraksta. Paklau, būtu šausmīgi nekaunīgi no tevis palūgt ēpasta adresi? Nojaušu, ka man sanāks baigais kilometrs un drusku vārdi pinas, ja atceros, ka tas sacerējums ies cauri cibas komentāriem.

Nav nekaunīgi, saki kas tev sakāms, mani protams interesē kalifornija@mail.com