Varbūt es tiešām neko daudz nezinu par tavu skepses līmeni, bet neizskatās, ka tu regulāri un mokoši svārstītos starp ticēšanu un neticēšanu. Tev ticība Jēzum ir tas, ko tu aprakstīji, citi to uztver citādāk. Arī kā konceptu. Vai ir jēga to pielāgot, lai citiem būtu ērtāk? Nezinu, šaubos. Tomēr neticēšana Jēzum gluži nenozīmē solipsismu. Nav jāizdara šī izvēle starp vienu un otru, lai kā arī tas varbūt kādu nekaitinātu.

Ja tu mētātos vētrainā jūrā un slīktu, un ja kāds sniegtu pretī glābjošu roku vai drošu laivu, vai tad tu varētu tā glauni atļauties spriest par skepses līmeni un pazīmēm par ticību un neticību? Vai tev tādā eksistenciālā izšķiršanās brīdī vispār būtu tiesības uzstāt uz kādu skepses līmeni? Un, lūdzu, nerelativizē. Tā nav tikai "mana izpratne par ticību Jēzum". Tā ir baznīcas, Kristus draudzes ticība visos laikos un vietās, vai nu viņi tic Jēzus vārdiem, vai netic, tas ir tieši tik vienkārši. Relatīvisms - nopietni? - ir tik ļoti vakardiena, you can do better than that.
Ja tev Jēzus besī vai šķiet kaitinošs un aizdomīgs, vismaz atzīsti sev to. Nevis prasi kaut kādas mākslīgas konstrukcijas pareizās proporcijās starp ticību un neticību. Par kādu pielāgošanu vispār var būt runa? Dievs, grēks, mūžīgā dzīvība, mūžīgā nāve, pestīšana, sods ir teju universālas, visās reliģijās sastopamas kategorijas, kristietību atšķir Jēzus, un to nevar pielāgot, to nevar tulkot, to var tikai pieņemt vai noraidīt.

Tu kaut kā baigi mēģini aizvirzīt sarunas tēmu pie manām vērtībām, lai tikai nepaliktu bez atbildes un nebūtu jākomentē par tēmu, kurā tu, acīmredzot, diez ko spēcīgs nejūties.

Jākomentē par kādu tēmu?

Viss par pielāgošanu, skepsi ir pateikts diezgan concise vārdos. Vēlreiz, ja tev besī Jēzus, esi vismaz godīgs, nevis sofistisks.