Ja tu mētātos vētrainā jūrā un slīktu, un ja kāds sniegtu pretī glābjošu roku vai drošu laivu, vai tad tu varētu tā glauni atļauties spriest par skepses līmeni un pazīmēm par ticību un neticību? Vai tev tādā eksistenciālā izšķiršanās brīdī vispār būtu tiesības uzstāt uz kādu skepses līmeni? Un, lūdzu, nerelativizē. Tā nav tikai "mana izpratne par ticību Jēzum". Tā ir baznīcas, Kristus draudzes ticība visos laikos un vietās, vai nu viņi tic Jēzus vārdiem, vai netic, tas ir tieši tik vienkārši. Relatīvisms - nopietni? - ir tik ļoti vakardiena, you can do better than that.
Ja tev Jēzus besī vai šķiet kaitinošs un aizdomīgs, vismaz atzīsti sev to. Nevis prasi kaut kādas mākslīgas konstrukcijas pareizās proporcijās starp ticību un neticību. Par kādu pielāgošanu vispār var būt runa? Dievs, grēks, mūžīgā dzīvība, mūžīgā nāve, pestīšana, sods ir teju universālas, visās reliģijās sastopamas kategorijas, kristietību atšķir Jēzus, un to nevar pielāgot, to nevar tulkot, to var tikai pieņemt vai noraidīt.