Jā, cik jauki, ar Pessoa tiešām var iztukšot sirdi un visas bēdas nolikt pie kājām apskatei. Viņš ir nepārspējams un The Book of Disquiet ir triumfs. Viņš ir tedium karalis. Un lai kā man gribētos ar garīgu sapratni viņu apstrīdēt, viņa sirdīgums un kristālskaidrā sāpju izpratne ir tik spēja, kas es to vienkārši nespēju atļauties. Man šķiet viņa bēdām mirdz cauri liela, patiesa mīlestība.
Īstenībā, tagad kad tā pasaki, es pat ļoti piekrītu, ka man arī pie vainas šķiet prāta un apķērības trūkums. Tā it kā es būtu nolikta priekšā pasaulei ar tās cilvēkiem un vienkārši nekādi nespēju aptvert, kas nu man tagad ir jādara, jāgriežas piruētēs vai kā. Protams, dēļ šī confounding exposure, rodas flight sajūta, ka kaut kā jānoslēpjas. Emocijas un nogurums arī ir faktori, tāds hellish komplektiņš.
Bet es ceru ka tev, tāpat kā man, ir arī labas dienas, kur sanāk būt par vairāk procentiem, pat teju 100%. Tad es mēģinu izkalkulēt, kādi faktori dabūja to gatavu. Un pagaidām šķiet, ka jā - domu un emociju atdošana, uzticēšanās nezināmajam, tāda uzticēšanās spontanitātes dievam, nedomāt ko citiem no manis vajag, bet darīt to, kas vienkārši no pašas nāk ārā, but it's a hit and miss too.
- Post a comment