Jā, cik jauki, ar Pessoa tiešām var iztukšot sirdi un visas bēdas nolikt pie kājām apskatei. Viņš ir nepārspējams un The Book of Disquiet ir triumfs. Viņš ir tedium karalis. Un lai kā man gribētos ar garīgu sapratni viņu apstrīdēt, viņa sirdīgums un kristālskaidrā sāpju izpratne ir tik spēja, kas es to vienkārši nespēju atļauties. Man šķiet viņa bēdām mirdz cauri liela, patiesa mīlestība.

Īstenībā, tagad kad tā pasaki, es pat ļoti piekrītu, ka man arī pie vainas šķiet prāta un apķērības trūkums. Tā it kā es būtu nolikta priekšā pasaulei ar tās cilvēkiem un vienkārši nekādi nespēju aptvert, kas nu man tagad ir jādara, jāgriežas piruētēs vai kā. Protams, dēļ šī confounding exposure, rodas flight sajūta, ka kaut kā jānoslēpjas. Emocijas un nogurums arī ir faktori, tāds hellish komplektiņš.

Bet es ceru ka tev, tāpat kā man, ir arī labas dienas, kur sanāk būt par vairāk procentiem, pat teju 100%. Tad es mēģinu izkalkulēt, kādi faktori dabūja to gatavu. Un pagaidām šķiet, ka jā - domu un emociju atdošana, uzticēšanās nezināmajam, tāda uzticēšanās spontanitātes dievam, nedomāt ko citiem no manis vajag, bet darīt to, kas vienkārši no pašas nāk ārā, but it's a hit and miss too.

Jā, tieši tāds iespaids par viņu radās. Turklāt mani jebkurā gadījumā intriģētu, ko ir uzrakstījis cilvēks, kuram ienācis prātā sev izdomāt vairāk par septiņdesmit vārdiem.

Ir labas dienas, bet kopumā tie labie gadījumi liekas vairāk kā sagadīšanās rezultātā radušies īsi uzplaiksnījumi, kuru sastāvdaļas grūti izkalkulēt, nekā ilgstoši posmi. Bet brīnumainā kārtā arvien rodas jaunas iespējas, gadījumi, kad piedalīties patiešām gribas. Tāpēc neatmetu cerību, ka kādreiz varētu arī tiešām sanākt.
Man šodien neplānoti izdevās iepriecināt cilvēkus, un, lai gan sīkums, tas bija tik reti priecīgi un neizkalkulēti, bet, jā, tas arī bija īss uzplaiksnījums.

Jā, es visvairāk nožēloju tās dienas, kad neizdodas iepriecināt, iedvesmot, iedzīvināt cilvēkus. Tas pašu iedzīvina. Un lai arī tas nesanāk kā konstants stāvoklis, katrs šāds uzplaiksnījums ir gaismas pierādījums.

Es ceru, ka tu spēsi Fernando lasīt vairāk caur sirdi nekā prātu. Jo ja viņam pieiet filozofiski, tad nav apātiskāka džeka pasaulē, es domāju. Bet ja to viņa apātiju un izmisumu saprot, kā yearning for love, it is pretty intense and awesome.

Man kaut kad dikti gribētos Tev pajautāt, kā Tu tieši izproti sirdi un prātu, it īpaši tāpēc, ka, šķiet, atceros, ka Tu kaut kad teici, ka, Tavuprāt, cilvēki lielākoties asociē prātu ar "sevi pašu". Runājot par sirdi, tas, no vienas puses, liekas kaut kas tik pašsaprotams, bet, kad mēģini noformulēt, kas tieši tas ir, tad liekas, ka tik vienkārši nav. Bet es to nejautāšu tagad, jo es zinu, ka pati šim jautājumam šobrīd nevarētu pienācīgi pieslēgties.
Bet man ir pazīstams tas stāvoklis, kuru Tu aprakstīji attiecībā uz Pessoa, ka Tu viņā saskati kaut ko tādu, ka neuzdrīksties apstrīdēt, pat tad, ja saproti, ka būtu iespējams to novērtēt kā kļūdainu, pārlieku subjektīvu vai kā citādi noliedzoši. Varbūt, ka to arī (vismaz vienā variantā) nozīmē kaut ko uztvert ar sirdi, for good or bad, but, in any case, very captivating.

Jebkurā gadījumā noteiktā kontekstā apātija un izmisums var būt kinda awesome, I know. :)