-

29 November 2017 @ 08:46 pm

Vakaros mani nomoka trauksmainas domas par to, cik es procentuāli biju maz pieejama pasaulei pa dienu. Es speciāli neatsaucu, bet man atmiņā vīd un riešas dažādas situācijas no dienas, kur es varēju būt daudz dzīvāka un devīgāka. Bet tajā vietā es sevi aizturēju, un skatījos tikai caur acs kaktiņu vai pat ar muguru. Mani tad pārņem karstuma viļņi, vilšanās, un izsalkums, ko es pati sev šādi (ne)rīkojoties sagādāju. Tiešām, ja cilvēks grib remdēt savu dzīves izsalkumu, tad viņam ir pašam jābūt dzīvākam un devīgākam. Jo dodot viņš pats sevi pabaro un atdzīvina.

Pēc tam, kad man atmiņā ir uzvīdējušas vairākas situācijas, kurās es esmu piedalījusies tikai pa trīs procentiem, tālāk es iztēlojos implikācijas uz manu rītdienu un turpmāko dzīvi. Mani atkal pārņem karstuma viļņi, izsalkums, un es jūtos maza, netīra un grēcīga. Tad es arī nezinu kur likties un es skatos pulkstenī un gaidu kad būs desmit, lai varu sevi, savu izsalkumu, savu grēcīgumu noslēpt un aizmirst nepelnītā dozā miega.

27 atziņas | teikt

( Post a new comment )

adele_varbut on November 30th, 2017 - 11:21 pm

Jā, tieši tāds iespaids par viņu radās. Turklāt mani jebkurā gadījumā intriģētu, ko ir uzrakstījis cilvēks, kuram ienācis prātā sev izdomāt vairāk par septiņdesmit vārdiem.

Ir labas dienas, bet kopumā tie labie gadījumi liekas vairāk kā sagadīšanās rezultātā radušies īsi uzplaiksnījumi, kuru sastāvdaļas grūti izkalkulēt, nekā ilgstoši posmi. Bet brīnumainā kārtā arvien rodas jaunas iespējas, gadījumi, kad piedalīties patiešām gribas. Tāpēc neatmetu cerību, ka kādreiz varētu arī tiešām sanākt.
Man šodien neplānoti izdevās iepriecināt cilvēkus, un, lai gan sīkums, tas bija tik reti priecīgi un neizkalkulēti, bet, jā, tas arī bija īss uzplaiksnījums.

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

methodrone on December 1st, 2017 - 09:45 pm

Jā, es visvairāk nožēloju tās dienas, kad neizdodas iepriecināt, iedvesmot, iedzīvināt cilvēkus. Tas pašu iedzīvina. Un lai arī tas nesanāk kā konstants stāvoklis, katrs šāds uzplaiksnījums ir gaismas pierādījums.

Es ceru, ka tu spēsi Fernando lasīt vairāk caur sirdi nekā prātu. Jo ja viņam pieiet filozofiski, tad nav apātiskāka džeka pasaulē, es domāju. Bet ja to viņa apātiju un izmisumu saprot, kā yearning for love, it is pretty intense and awesome.

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

adele_varbut on December 2nd, 2017 - 07:42 pm

Man kaut kad dikti gribētos Tev pajautāt, kā Tu tieši izproti sirdi un prātu, it īpaši tāpēc, ka, šķiet, atceros, ka Tu kaut kad teici, ka, Tavuprāt, cilvēki lielākoties asociē prātu ar "sevi pašu". Runājot par sirdi, tas, no vienas puses, liekas kaut kas tik pašsaprotams, bet, kad mēģini noformulēt, kas tieši tas ir, tad liekas, ka tik vienkārši nav. Bet es to nejautāšu tagad, jo es zinu, ka pati šim jautājumam šobrīd nevarētu pienācīgi pieslēgties.
Bet man ir pazīstams tas stāvoklis, kuru Tu aprakstīji attiecībā uz Pessoa, ka Tu viņā saskati kaut ko tādu, ka neuzdrīksties apstrīdēt, pat tad, ja saproti, ka būtu iespējams to novērtēt kā kļūdainu, pārlieku subjektīvu vai kā citādi noliedzoši. Varbūt, ka to arī (vismaz vienā variantā) nozīmē kaut ko uztvert ar sirdi, for good or bad, but, in any case, very captivating.

(Reply) (Parent) (Link)

adele_varbut on December 2nd, 2017 - 10:38 pm

Jebkurā gadījumā noteiktā kontekstā apātija un izmisums var būt kinda awesome, I know. :)

(Reply) (Parent) (Link)