29 November 2017 @ 08:46 pm
 
Vakaros mani nomoka trauksmainas domas par to, cik es procentuāli biju maz pieejama pasaulei pa dienu. Es speciāli neatsaucu, bet man atmiņā vīd un riešas dažādas situācijas no dienas, kur es varēju būt daudz dzīvāka un devīgāka. Bet tajā vietā es sevi aizturēju, un skatījos tikai caur acs kaktiņu vai pat ar muguru. Mani tad pārņem karstuma viļņi, vilšanās, un izsalkums, ko es pati sev šādi (ne)rīkojoties sagādāju. Tiešām, ja cilvēks grib remdēt savu dzīves izsalkumu, tad viņam ir pašam jābūt dzīvākam un devīgākam. Jo dodot viņš pats sevi pabaro un atdzīvina.

Pēc tam, kad man atmiņā ir uzvīdējušas vairākas situācijas, kurās es esmu piedalījusies tikai pa trīs procentiem, tālāk es iztēlojos implikācijas uz manu rītdienu un turpmāko dzīvi. Mani atkal pārņem karstuma viļņi, izsalkums, un es jūtos maza, netīra un grēcīga. Tad es arī nezinu kur likties un es skatos pulkstenī un gaidu kad būs desmit, lai varu sevi, savu izsalkumu, savu grēcīgumu noslēpt un aizmirst nepelnītā dozā miega.
 
 
( Post a new comment )
adele_varbut[info]adele_varbut on December 2nd, 2017 - 10:38 pm
Jebkurā gadījumā noteiktā kontekstā apātija un izmisums var būt kinda awesome, I know. :)
(Reply) (Parent) (Link)