Es tikai gribēju pateikt, ka šovakar gūglē meklēju daiļliteratūras aprakstus, kas rezonētu ar manu noskaņojumu, un uzdūros pārsteidzoši trāpīgam citātam, kura autors bija Pessoa, par kuru Tu te, man šķiet, esi vairākkārt rakstījusi. Uzmetot aci aprakstam wiki, viņš liekas kaut kas lielisks, un es esmu pārsteigta, ka agrāk nebiju par viņu dzirdējusi. Ceru, ka kādreiz būs laiks (haha) palasīt.

Man ir daudzreiz bijušas līdzīgas izjūtas par nespēju piedalīties, un es esmu domājusi, mēģinājusi saprast, kāpēc tā ir. Es kādreiz domāju, ka tam ir sakars ar emocijām, bet galu galā secināju, ka manā gadījumā tas visticamāk ir prāta un apķērības trūkuma dēļ. Lietas neienāk prātā tad, kad vajag, vienmēr jau ir par vēlu. Dažkārt arī pārsteidzoši liela nozīme ir fiziskam nogurumam. Varbūt Tev ir citi varianti, kāpēc tā notiek?