Es atvainojos, ka izdarīšu skarbu minējumu, ļoti iespējams, neprecīzu, bet...

Man, cik nu paspējis pa šo laiku rasties iespaids, liekas, ka tava galvenā problēma ir vēlme pārvirzīt atbildību par savu dzīvi kādam citam. Dievam, Jēzum, Idejai. Tas nav iespējams, bet tā kā tu netiec galā ar savu dzīvi pati, tad ceri, ka tomēr kaut ko tu atradīsi, noticēsi pa īstam un līdz ar to tiksi prom no atbildības pašai par savu dzīvi.

Kā ticēšana Jēzum ir pretrunā ar atbildību? Tas tieši prasa visaugstāko atbildību, pretstatā paškultivētam solipsismam, kas raugās tikai uz sevi.

Ticēšana Jēzum nav gluži tas pats, kas aiziet uz veikalu un nopirkt maizi. Ir cilvēki, kuri no dabas ir skeptiskāki un viņi nespēj šim konceptam noticēt tā kā tas izdodas tev. Nekad nespēs. Ja tu esi patiess kristietis, tu atradīsi veidu, kā tādiem palīdzēt arī bez Jēzus koncepta lietošanas.

Tu neko nezini par manu skepses līmeni. Ticēt Jēzum nav tas pats, kas ticēt kaut kādam konceptam vai "idejai". Tas nozīmē ticēt, ka tas, ko viņš saka, ir patiesība, un ka Jēzus nav melis.
Bet ja tiek izgudrotas speciālas uķināšanās sistēmas Jēzu aizskaidrojot prom "lai citiem būtu ērtāk" - kamēr Jēzus pats sevi nosauc par piedauzības akmeni, pār kuru klūp - nu tad kāda jēga. Paliek tikai solipsisms, "esi tu pats!", "esi atbildīgs savā priekšā!", "tu to vari!", "pieņem sevi!"

Varbūt es tiešām neko daudz nezinu par tavu skepses līmeni, bet neizskatās, ka tu regulāri un mokoši svārstītos starp ticēšanu un neticēšanu. Tev ticība Jēzum ir tas, ko tu aprakstīji, citi to uztver citādāk. Arī kā konceptu. Vai ir jēga to pielāgot, lai citiem būtu ērtāk? Nezinu, šaubos. Tomēr neticēšana Jēzum gluži nenozīmē solipsismu. Nav jāizdara šī izvēle starp vienu un otru, lai kā arī tas varbūt kādu nekaitinātu.

Ja tu mētātos vētrainā jūrā un slīktu, un ja kāds sniegtu pretī glābjošu roku vai drošu laivu, vai tad tu varētu tā glauni atļauties spriest par skepses līmeni un pazīmēm par ticību un neticību? Vai tev tādā eksistenciālā izšķiršanās brīdī vispār būtu tiesības uzstāt uz kādu skepses līmeni? Un, lūdzu, nerelativizē. Tā nav tikai "mana izpratne par ticību Jēzum". Tā ir baznīcas, Kristus draudzes ticība visos laikos un vietās, vai nu viņi tic Jēzus vārdiem, vai netic, tas ir tieši tik vienkārši. Relatīvisms - nopietni? - ir tik ļoti vakardiena, you can do better than that.
Ja tev Jēzus besī vai šķiet kaitinošs un aizdomīgs, vismaz atzīsti sev to. Nevis prasi kaut kādas mākslīgas konstrukcijas pareizās proporcijās starp ticību un neticību. Par kādu pielāgošanu vispār var būt runa? Dievs, grēks, mūžīgā dzīvība, mūžīgā nāve, pestīšana, sods ir teju universālas, visās reliģijās sastopamas kategorijas, kristietību atšķir Jēzus, un to nevar pielāgot, to nevar tulkot, to var tikai pieņemt vai noraidīt.

Tu kaut kā baigi mēģini aizvirzīt sarunas tēmu pie manām vērtībām, lai tikai nepaliktu bez atbildes un nebūtu jākomentē par tēmu, kurā tu, acīmredzot, diez ko spēcīgs nejūties.

Jākomentē par kādu tēmu?

Viss par pielāgošanu, skepsi ir pateikts diezgan concise vārdos. Vēlreiz, ja tev besī Jēzus, esi vismaz godīgs, nevis sofistisks.

Es tieši domāju, ka pietiekami neuzticos Dievam un Jēzum. Ka visas manas problēmas rodas no tā ka pati uzņemos pārāk daudz atbildību!

Tas jau ir tas pats, ko es rakstīju, tikai otrādi.

Tu tici, ka tiešām tev pašai ir iespējams tāds ilgstošs, pastāvīgs stāvoklis, kurā tu būsi pilnībā nodevusies Dievam un Jēzum un nekādas šaubas neradīsies? Pilnīgi nekur un pilnīgi nekādas?

Ja jā, tad jāmeklē iemesli, kas tev traucē stāties tuvākās attiecībās ar Dievu un Jēzu. Bet, ja nē, tad diez vai ir lietderīgi turpināt censties realizēt neiespējamo.

Es atvainojos, var rasties iespaids ka mana dzīve ir kaut kāda postaža! Bet es cibu izmantoju pārsvarā priekš grēksūdzes. Tas laikam ir daļēji negodīgi pret cilvēkiem, kas mani lasa, jo es atstāju kaut kādu dzīves pabērna iespaidu. Es jau šeit nekad nerakstu par visiem momentiem, kad dzīve mani saviļiņo līdz sirds dziļumiem, un kad es esmu supermeitene, par visām tām lietām kas man ir bezgalīgi daudz par kurām es emsu priecīga, kas ir mīļš un mistisks. Jo tas man šķiet dabisks stāvoklis, tāpēc es pierakstu tikai nedabisko, lai saprastu, kas un kā ir, un kas ko izraisa, lai noveltu no sirds savus grēkus.

Par atbildību, Jēzu, Dievu. To ir grūti saprast, ja tu neinteresējies par garīgumu. Es esmu klīdusi cauri ezotēriskajiem, ateisma, agnoticisma, filozofijas, misticisma un garīguma plašumiem, un esmu nonākusi pie informētas atziņas, ka mana vienīgā atbildība ir uzticēties sirdij, bet ka tajā pašā laikā es savu sirdi maz pazīstu, un pat brīžos, kad es to dzirdu, es atbildību aiz inerces atdodu prātam (tam ko cilvēki parasti saprot ar 'sevi pašu'). Esmu sapratusi, ka Jēzus no visām pasaulē pieejamajām informācijām vislabāk māca par sirdi, un ar Dievu es apzīmēju intelģenci, kas radīja šo pasauli un mani. Protams, es nezinu vairāk kā 99.99999% no tā, kas notiek. Tāpēc absurdākais, ko es varētu darīt ir uzņemties atbildību, bet es to turpinu bieži darīt, un tad es ciešu, un tad man te ir jāraksta. Bet brīžos, kad es atdodu atbildību šai inteliģencei un vienkārši dzīvoju, tad mani pārņem laimīgums, kas dod spēku turpināt eksistenci.

Es esmu izklīdis cauri līdzīgai pieredzei, līdzīgām atziņām. Es gribētu tev palīdzēt, bet manas rokas ir par īsām, neskatoties uz visu to, ko es esmu savā ceļā iemācījies. Man ir žēl skatīties, kā tu mokies. Ja es tev varētu nodot vienu vienīgu ziņu, es teiktu, ka tas, kam tu ej cauri, nav nekas unikāls. Ka eksistē jau gatava pieredze, kuru vajag sameklēt, likt lietā un tad būs vieglāk tikt uz priekšu.

Cik tu esi sirsnīgs! Bet kāpēc tu runā kā par kaut ko konkrētu? Vai tev šķiet, ka tu esi sajuties tāpat kā es? Es labprāt tevi uzklausitu, es gribētu zināt kāda ir tava gatavā pieredze.

Var šķist ka es mokos, bet tās ir tādas mokas par kurām es esmu pateicīga savā ziņā. To nevar viennozīmīgi izskaidrot. Bet šīs "mokas" padziļina manu sapratni. Tās pat nav mokas, es to tā nedefinētu. Tā ir sajūta, kāda rodas, kad plašinās apziņa par to, cik greizi es uztveru un izturos pret pasauli.

Es atbildēšu. Tikai kaut kad vēlāk, kad varēšu apdomāties bez steigas.

Apdomājos, tagad tikai tas viss jāuzraksta. Paklau, būtu šausmīgi nekaunīgi no tevis palūgt ēpasta adresi? Nojaušu, ka man sanāks baigais kilometrs un drusku vārdi pinas, ja atceros, ka tas sacerējums ies cauri cibas komentāriem.

Nav nekaunīgi, saki kas tev sakāms, mani protams interesē kalifornija@mail.com