Es atvainojos, var rasties iespaids ka mana dzīve ir kaut kāda postaža! Bet es cibu izmantoju pārsvarā priekš grēksūdzes. Tas laikam ir daļēji negodīgi pret cilvēkiem, kas mani lasa, jo es atstāju kaut kādu dzīves pabērna iespaidu. Es jau šeit nekad nerakstu par visiem momentiem, kad dzīve mani saviļiņo līdz sirds dziļumiem, un kad es esmu supermeitene, par visām tām lietām kas man ir bezgalīgi daudz par kurām es emsu priecīga, kas ir mīļš un mistisks. Jo tas man šķiet dabisks stāvoklis, tāpēc es pierakstu tikai nedabisko, lai saprastu, kas un kā ir, un kas ko izraisa, lai noveltu no sirds savus grēkus.

Par atbildību, Jēzu, Dievu. To ir grūti saprast, ja tu neinteresējies par garīgumu. Es esmu klīdusi cauri ezotēriskajiem, ateisma, agnoticisma, filozofijas, misticisma un garīguma plašumiem, un esmu nonākusi pie informētas atziņas, ka mana vienīgā atbildība ir uzticēties sirdij, bet ka tajā pašā laikā es savu sirdi maz pazīstu, un pat brīžos, kad es to dzirdu, es atbildību aiz inerces atdodu prātam (tam ko cilvēki parasti saprot ar 'sevi pašu'). Esmu sapratusi, ka Jēzus no visām pasaulē pieejamajām informācijām vislabāk māca par sirdi, un ar Dievu es apzīmēju intelģenci, kas radīja šo pasauli un mani. Protams, es nezinu vairāk kā 99.99999% no tā, kas notiek. Tāpēc absurdākais, ko es varētu darīt ir uzņemties atbildību, bet es to turpinu bieži darīt, un tad es ciešu, un tad man te ir jāraksta. Bet brīžos, kad es atdodu atbildību šai inteliģencei un vienkārši dzīvoju, tad mani pārņem laimīgums, kas dod spēku turpināt eksistenci.