Tas jau ir tas pats, ko es rakstīju, tikai otrādi.

Tu tici, ka tiešām tev pašai ir iespējams tāds ilgstošs, pastāvīgs stāvoklis, kurā tu būsi pilnībā nodevusies Dievam un Jēzum un nekādas šaubas neradīsies? Pilnīgi nekur un pilnīgi nekādas?

Ja jā, tad jāmeklē iemesli, kas tev traucē stāties tuvākās attiecībās ar Dievu un Jēzu. Bet, ja nē, tad diez vai ir lietderīgi turpināt censties realizēt neiespējamo.

Es atvainojos, var rasties iespaids ka mana dzīve ir kaut kāda postaža! Bet es cibu izmantoju pārsvarā priekš grēksūdzes. Tas laikam ir daļēji negodīgi pret cilvēkiem, kas mani lasa, jo es atstāju kaut kādu dzīves pabērna iespaidu. Es jau šeit nekad nerakstu par visiem momentiem, kad dzīve mani saviļiņo līdz sirds dziļumiem, un kad es esmu supermeitene, par visām tām lietām kas man ir bezgalīgi daudz par kurām es emsu priecīga, kas ir mīļš un mistisks. Jo tas man šķiet dabisks stāvoklis, tāpēc es pierakstu tikai nedabisko, lai saprastu, kas un kā ir, un kas ko izraisa, lai noveltu no sirds savus grēkus.

Par atbildību, Jēzu, Dievu. To ir grūti saprast, ja tu neinteresējies par garīgumu. Es esmu klīdusi cauri ezotēriskajiem, ateisma, agnoticisma, filozofijas, misticisma un garīguma plašumiem, un esmu nonākusi pie informētas atziņas, ka mana vienīgā atbildība ir uzticēties sirdij, bet ka tajā pašā laikā es savu sirdi maz pazīstu, un pat brīžos, kad es to dzirdu, es atbildību aiz inerces atdodu prātam (tam ko cilvēki parasti saprot ar 'sevi pašu'). Esmu sapratusi, ka Jēzus no visām pasaulē pieejamajām informācijām vislabāk māca par sirdi, un ar Dievu es apzīmēju intelģenci, kas radīja šo pasauli un mani. Protams, es nezinu vairāk kā 99.99999% no tā, kas notiek. Tāpēc absurdākais, ko es varētu darīt ir uzņemties atbildību, bet es to turpinu bieži darīt, un tad es ciešu, un tad man te ir jāraksta. Bet brīžos, kad es atdodu atbildību šai inteliģencei un vienkārši dzīvoju, tad mani pārņem laimīgums, kas dod spēku turpināt eksistenci.

Es esmu izklīdis cauri līdzīgai pieredzei, līdzīgām atziņām. Es gribētu tev palīdzēt, bet manas rokas ir par īsām, neskatoties uz visu to, ko es esmu savā ceļā iemācījies. Man ir žēl skatīties, kā tu mokies. Ja es tev varētu nodot vienu vienīgu ziņu, es teiktu, ka tas, kam tu ej cauri, nav nekas unikāls. Ka eksistē jau gatava pieredze, kuru vajag sameklēt, likt lietā un tad būs vieglāk tikt uz priekšu.

Cik tu esi sirsnīgs! Bet kāpēc tu runā kā par kaut ko konkrētu? Vai tev šķiet, ka tu esi sajuties tāpat kā es? Es labprāt tevi uzklausitu, es gribētu zināt kāda ir tava gatavā pieredze.

Var šķist ka es mokos, bet tās ir tādas mokas par kurām es esmu pateicīga savā ziņā. To nevar viennozīmīgi izskaidrot. Bet šīs "mokas" padziļina manu sapratni. Tās pat nav mokas, es to tā nedefinētu. Tā ir sajūta, kāda rodas, kad plašinās apziņa par to, cik greizi es uztveru un izturos pret pasauli.

Es atbildēšu. Tikai kaut kad vēlāk, kad varēšu apdomāties bez steigas.

Apdomājos, tagad tikai tas viss jāuzraksta. Paklau, būtu šausmīgi nekaunīgi no tevis palūgt ēpasta adresi? Nojaušu, ka man sanāks baigais kilometrs un drusku vārdi pinas, ja atceros, ka tas sacerējums ies cauri cibas komentāriem.

Nav nekaunīgi, saki kas tev sakāms, mani protams interesē kalifornija@mail.com