Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nesen sieviešu žurnālā izlasīju atziņu, kam sagribējās piekrist.

"Nekad mātes nav veltījušas saviem bērniem tik daudz laika kā 20.gadsimtā. Senāk aristokrātu un turīgākās buržuāzijas daļas ģimenēs bērns tūdaļ pēc piedzimšanas tika nodots zīdītāju un aukļu, pēc tam - guvernantu un skolotāju pārziņā. Māti viņš redzēja labi ja dažas stundas dienā. Savukārt, zemnieku ģimenē zīdainis tika cieši satīts, lai lieki neripinās, un atstāts pēc iespējas tuvāk krāsnij, lai nenosalst, kamēr vecāki uz lauka. Un cilvēce nebūt nav izmirusi, kā redzam.
Taču tikai 20.gadsimtā vērojamas neirotiskas žēlabas par to, ka: "Māte mani nepietiekami mīlēja, pārāk maz uzmanības veltīja, tāpēc esmu izaudzis/izaugusi tik nelaimīgs, kašķīgs vai slinks.""
:)
  • Ir viegli pazaudēt to, par kā eksistenci tu pat nenojaut...
  • Nu ja, neirotiskas žēlabas.
    • Es gan vairāk sliecos uz to, ka šodien tiek tik šausmīgi kladzināts, par MILZĪGO ATBILDĪBU, ko nozīmē bērns, ka tas reizumis sāk izskatīties slimīgi.
      • +1
      • Nu atkarībā, ko ar šo kladzināsānu saprot. Es laikam piederu pie tām, kas uzskata, ka tā tiešām ir milzīga atbildība, sevišķi ja salīdzinu ar sev iedzimto atbildības daudzumu:)
        Pirmā doma, to citātu izlasot - nu nav jau grūti spriest cilvēkam, kurš pats mazs princītis/maza princesīte savai māmiņai bijis/bijusi.
        • Nezinu, mana mamma arī visu manu bērnību ir ļoti daudz strādājusi un mani galvenokārt pieskatīja vecmāmiņa. Un mammas audzināšanā es ar neapbruņotu aci tagad varu saskatīt baigos trūkumus no visu psiholoģijas teoriju aspektiem. Bet nu...mana bērnība ir beigusies, es mīlu mammu, viņa mīl mani.
          • Nu, man ir prieks par cilvēkiem, kuriem tas tā ir!:)
          • un ja nav, kam atdot pieskatīt, un guvernantiem pietrūkst naudas un dižciltības? negribas tomēr satītu iemest aizkrāsnē.
            • Mans personiskais - slinkas, egoistiskas, ciniskas bezbērnu vecmeitas:) - viedoklis ir: "Vienkāršāk to visu vajag uztvert, simtkārt vienkāršāk!"
              • nez. ja man gribēsies bērnus, pieļauju, man gribēsies arī ar viņiem ņemties pēc pilnas programmas. tas ir tāpat kā ar vīrieti mājās - priekš man viņš, ja kkāda iemesla pēc [kaut vai ilgs un smags darbs], es viņu nemaz neredzu? tobiš, tieksme izspiest maksimālo potenciālu no visa esošā :)
          • + galīgi neatbalstu visu savu nelaimju norakstīšanu uz "man grūta bērnība bija", es tā nedaru un mani kaitina tie, kas tā dara, jo tās parasti ir viltīgas manipulācijas. Taču, pēc manām domām, ir galīgi garām salīdzināt kā malkas pagali ietītu zīdaini ar šodienas situāciju, kad it kā taču bērnam vajadzētu pietikt ar jebko, kas ir labāks par sentēvu metodēm:)
            • OK, es galīgi nejūtos tiesīga spriest par bērnu audzināšanas metodēm. Taču aizdoma, ka kladzināšana par Milzīgo Atbildību, kurai jāsākas jau gadu pirms bērna ieņemšanas, man jau pasen likusies slimīga un smieklīga.

              Jo visa pamatos taču ir pilnīgi dabiski procesi!
  • Nū, bet tais senajos laikos tos bērnus reāli audzināja... ja vajag arī ar pipku! Šodien mums ir "cilvēktiesības" tamdēļ arī mātēm nākās cimperlēties ap bērniem, lai kompensētu kārtīgas sixnas iztrūkumu uz muguras! Tā teikt... cilvēku var izaudzināt vai nu pa labam ar mīlestību, vai kā lopu iedresēt paklausīt komandām!
    A ja atmet tikai sixnu bet vietā nedod mīlestību, tad mēs iegūstam mežoni! Modernu gan... bet mežoni!
  • Tātad - jo mazāk kāds tiek audzināts, jo jēdzīgāks un pateicīgāks un par sevi atbildīgāks izaug :) Jei bogu - būtu bijusi man teikšana - būtu gribējusi, ka man māte Vispār nepiegriež nekādas vērības.
  • (Anonīms)
    Senos laikos cilvēki arī zobus netīrija. Un cilvēce vēl nav izmirusi. Tāpat kā no buboņu mēra vai analfabētisma. Bet es patiesi priecājos par dzīvi ar zobusuku, grāmatu un mātes mīlestību.
  • Maslova tabula.
    • Mendeļejeva tabula.:)

      Es zinu, kas ir Maslova tabula, bet kopsakarību neuztvēru. Iespējams, te vēl kāds ir tikpat stulbs, tāpēc būs labāk, ja eksplicēsi domu.
      • Tad, kad cilvēkam jādomā par izdzīvošanu, viņam īpaši neatliek laika (un bieži vien arī prāta) domāt par emocionālām vajadzībām.
        • Diezgan stabils novērojums - jo mazāk cilvēks iespringst uz teoretizēšanu par savām un citu emocionālajām vajadzībām, jo laimīgāks viņš jūtas.:)
  • http://klab.lv/users/virginia_rabbit/465043.html

    'it's our parents who fuck us up'

    tas nenāk no divdesmitā gadsimta. 'grūta bērnība' ir arhaisks termins.

    20.gs mēs vienkārši vairāk runājam. nekad agrāk nav bijis tik daudz sieviešžurnālu.
    • Bērni nav nekāda baigi paliekošā vērtība, viņi ir tieši tikpat mirstīgi, cik mēs paši.
      Un apcerējumi par to, cik ļoti kāda varoņa raksturu dēmonisku padarījušas viņa attiecības ar vecākiem, ir tipisks Freida mantojums.
      • taisnība. paliekošu vērtību vispār nav. phe, nospļaujos un eju ielekt sēnā. =) bet pat ja viņi nav paliekoša vērtība, viņi tik un tā paliek vērtība. viena no vissvētākajām.
        precēšanās mīlestībās dēļ arī ir samērā jauns izgudrojums.

        kādreiz viss bija vienkāršāk. bez apcerējumiem. ja bija maita, tad bija maita.
        neirotiskais divtūkstošgades cilvēciņš aizraujas ar bļaušanu- 'kāpēc kāpēc kāpēc'
        lai tak bļauj. bet tie bezbērnisti, kas spiedz, ka ar siksnu bija labāk... man liekas, ka viņos ir kādas atriebības kāres. kheh, bet šitā analizēšana varbūt norāda uz freidu manī. lai nu paliek.
  • Ja pa skarbo, tad mana vecmamma bija savam tēvam kopsummā 9. bērns / 5. izdzīvojušais no trešās sievas ( pirmās 2 nomira dzemdībās). Tas dzīvnieciskās izlases mehānisms mums tomēr samazinājies.
    Tomēr šobrīd (kad strādāt sanāk ar ģimenēm) visvairāk ir redzams mīlestības trūkums pret bērnu kā tāds. Tieši tādās- it kā ārēji pilnīgi normālās ģimenēs. UN tur pilnīgi vienalga, kādās skolās bērnu māca, kādas drēbes ģērbj, cik milzīgu atbildību vecāki pauž un vaidēdami nes.
    Tomēr atceros Puškinu, kurš mīlēja savu aukli, ne māti. Var jau būt, ka mātei to nemaz nevajadzēja. Varbūt tieši tas mums šobrīd traucē ( bērni nevis paši par sevi, bet "priekš " manis).

  • Nekad sievietēm nav bijis tik daudz tiesību kā 20. gadsimtā. Senāk viņas apprecēja un drāza, neprasot viņu viedokli - vai vienkārši drāza, neprasot viņu viedokli. Viņām nebija tiesību uz savu īpašumu un nebija nekādas teikšanas valsts dzīvē. Un cilvēce nebūt nav izmirusi, kā redzam.
    Taču tikai 20. gadsimtā ir vērojamas neirotiskas žēlabas par to, ka: "Viņš par mani nepietiekami rūpējas, pārāk reti uzdāvina ziedus dzimšanas dienā, tāpēc es tik bieži atsakos no seksa un iegādājos mīļāko."

    :)
  • Sekli, kā jau vairums sieviešžurņu "atziņu". Gan par mūsdienām, gan par "zemnieku ģimenēm" nepiekrītu. Pirmkārt, zemnieku gimenēs bija vecmāmiņas un opji, kas vairs nevarēja strādāt un ganīja bērnus. Otrkārt, tolaik, izņemot aktīvo darba sezonu, cilvēkiem vispār bija daudz vairāk laika, jo nebija tv un citu apšaubāmo civilizācijas priekšrocību, un pieaugusie ar bērniem kopā arī strādāja, tādējādi rādot viņiem piemēru darbībā, mācot viņiem visu to, ko šobrīd mēs cenšamies "panākt" no skolas brīvaja laikā. Un bērnu, kamēr tas nestaigā, mamma nēsāja uzsietu lakatā sev līdz, ta ka tas pavadīja vairak laika mammas tuvumā kā bezmaz jebkurš bērns šodien. Un tas psiholoģijā skaitās ļoti būtiski - fiziskais tuvums mammai pirmajā pusgadā. Savukārt uz internātskolām, silītēm un cita veida trimdām bērnus sūta, sūtīja un sūtīs - vienalga, savu personisku iemelsu dēļ, vai apstākļu spiesti. Nedomāju, ka tur kaut kas īpaši mainījies cauri gadsmitiem.

    • un, btw, par "tikai 20 gadsimtaa" atcereejos..
      Māte mani brēcinaja,
      Skaļu balsi gribedama;
      Jo es brēcu, jo aizsmaku,
      Jo skaļaku nedabuju.

      :D
    • Jā, piekrītu, ka sekli un nepilnīgi, un citāts tīšām tika izrauts provokatīvs.
      Bet vispār kopīgais mesidžs, kam gribējās piekrist - ja uz tām bērnu būšanām mūsdienu sabiedrība skatītos mazliet vienkāršāk un dabiskāk, nekultivējot milzīgo Atbildības un Vainas sajūtu mātēs (vismaz man tāds iespaids rodas) - gan sievietes, gan bērni dzīvotu laimīgāk.
  • drīkstot, drīkstot visā vainot vecākus.
    es savukārt smagi ciešu no pārāk ilgstošas vecāku aprūpes. fakstiski mani joprojām balsta, uzcinās, palīdz un visādi citādi kontrolē. kaut man jau 35.

    a vispār nav ko tur galvu lauzīt. piedzimst tie bērnu un gan jau! kaut-ka nebūt. nodod vīram un iet mācīties - strādāt.
    galvenais - samīļot vakarā. un parunāt no rīta. un pabarot kaut-kad. un pie ārsta aizvest. un izšķirt, kas plūcās. un a-a-a-a. nav laika sev, nav.
    • Nu, ņemot vērā to, ka ar pirmo bērnu man nebija pat laika ar vīrieti parunāt,
      pieplusojot otro bērnu, parunāt pietiek laika, reizēm nesanāk laicīgi ieiet vannā un tamlīdz (bet tas vairāk mans pašas slinkums),
      jāizdara drosmīgais secinājums, ka pēc trešā un ceturtā bērna laika vajadzētu pietikt visam ;)
    • Jā, šis te - samīļot vakarā. un parunāt no rīta. un pabarot kaut-kad. un pie ārsta aizvest. un izšķirt, kas plūcās - ir Ļoti Galvenais, patiešām. Pārbaudīts dzīvē. Der arī zvēruļiem, ja nu galīgi tos bērnus negribās/nevajag.
Powered by Sviesta Ciba