Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nesen sieviešu žurnālā izlasīju atziņu, kam sagribējās piekrist.

"Nekad mātes nav veltījušas saviem bērniem tik daudz laika kā 20.gadsimtā. Senāk aristokrātu un turīgākās buržuāzijas daļas ģimenēs bērns tūdaļ pēc piedzimšanas tika nodots zīdītāju un aukļu, pēc tam - guvernantu un skolotāju pārziņā. Māti viņš redzēja labi ja dažas stundas dienā. Savukārt, zemnieku ģimenē zīdainis tika cieši satīts, lai lieki neripinās, un atstāts pēc iespējas tuvāk krāsnij, lai nenosalst, kamēr vecāki uz lauka. Un cilvēce nebūt nav izmirusi, kā redzam.
Taču tikai 20.gadsimtā vērojamas neirotiskas žēlabas par to, ka: "Māte mani nepietiekami mīlēja, pārāk maz uzmanības veltīja, tāpēc esmu izaudzis/izaugusi tik nelaimīgs, kašķīgs vai slinks.""
:)
  • Mans personiskais - slinkas, egoistiskas, ciniskas bezbērnu vecmeitas:) - viedoklis ir: "Vienkāršāk to visu vajag uztvert, simtkārt vienkāršāk!"
    • nez. ja man gribēsies bērnus, pieļauju, man gribēsies arī ar viņiem ņemties pēc pilnas programmas. tas ir tāpat kā ar vīrieti mājās - priekš man viņš, ja kkāda iemesla pēc [kaut vai ilgs un smags darbs], es viņu nemaz neredzu? tobiš, tieksme izspiest maksimālo potenciālu no visa esošā :)
Powered by Sviesta Ciba