Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

[info]krii
27.9.07 16:15
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nesen sieviešu žurnālā izlasīju atziņu, kam sagribējās piekrist.

"Nekad mātes nav veltījušas saviem bērniem tik daudz laika kā 20.gadsimtā. Senāk aristokrātu un turīgākās buržuāzijas daļas ģimenēs bērns tūdaļ pēc piedzimšanas tika nodots zīdītāju un aukļu, pēc tam - guvernantu un skolotāju pārziņā. Māti viņš redzēja labi ja dažas stundas dienā. Savukārt, zemnieku ģimenē zīdainis tika cieši satīts, lai lieki neripinās, un atstāts pēc iespējas tuvāk krāsnij, lai nenosalst, kamēr vecāki uz lauka. Un cilvēce nebūt nav izmirusi, kā redzam.
Taču tikai 20.gadsimtā vērojamas neirotiskas žēlabas par to, ka: "Māte mani nepietiekami mīlēja, pārāk maz uzmanības veltīja, tāpēc esmu izaudzis/izaugusi tik nelaimīgs, kašķīgs vai slinks.""
:)
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]raaha
    27.9.07 17:43
    Ja pa skarbo, tad mana vecmamma bija savam tēvam kopsummā 9. bērns / 5. izdzīvojušais no trešās sievas ( pirmās 2 nomira dzemdībās). Tas dzīvnieciskās izlases mehānisms mums tomēr samazinājies.
    Tomēr šobrīd (kad strādāt sanāk ar ģimenēm) visvairāk ir redzams mīlestības trūkums pret bērnu kā tāds. Tieši tādās- it kā ārēji pilnīgi normālās ģimenēs. UN tur pilnīgi vienalga, kādās skolās bērnu māca, kādas drēbes ģērbj, cik milzīgu atbildību vecāki pauž un vaidēdami nes.
    Tomēr atceros Puškinu, kurš mīlēja savu aukli, ne māti. Var jau būt, ka mātei to nemaz nevajadzēja. Varbūt tieši tas mums šobrīd traucē ( bērni nevis paši par sevi, bet "priekš " manis).

Powered by Sviesta Ciba