Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nesen sieviešu žurnālā izlasīju atziņu, kam sagribējās piekrist.

"Nekad mātes nav veltījušas saviem bērniem tik daudz laika kā 20.gadsimtā. Senāk aristokrātu un turīgākās buržuāzijas daļas ģimenēs bērns tūdaļ pēc piedzimšanas tika nodots zīdītāju un aukļu, pēc tam - guvernantu un skolotāju pārziņā. Māti viņš redzēja labi ja dažas stundas dienā. Savukārt, zemnieku ģimenē zīdainis tika cieši satīts, lai lieki neripinās, un atstāts pēc iespējas tuvāk krāsnij, lai nenosalst, kamēr vecāki uz lauka. Un cilvēce nebūt nav izmirusi, kā redzam.
Taču tikai 20.gadsimtā vērojamas neirotiskas žēlabas par to, ka: "Māte mani nepietiekami mīlēja, pārāk maz uzmanības veltīja, tāpēc esmu izaudzis/izaugusi tik nelaimīgs, kašķīgs vai slinks.""
:)
  • Bērni nav nekāda baigi paliekošā vērtība, viņi ir tieši tikpat mirstīgi, cik mēs paši.
    Un apcerējumi par to, cik ļoti kāda varoņa raksturu dēmonisku padarījušas viņa attiecības ar vecākiem, ir tipisks Freida mantojums.
    • taisnība. paliekošu vērtību vispār nav. phe, nospļaujos un eju ielekt sēnā. =) bet pat ja viņi nav paliekoša vērtība, viņi tik un tā paliek vērtība. viena no vissvētākajām.
      precēšanās mīlestībās dēļ arī ir samērā jauns izgudrojums.

      kādreiz viss bija vienkāršāk. bez apcerējumiem. ja bija maita, tad bija maita.
      neirotiskais divtūkstošgades cilvēciņš aizraujas ar bļaušanu- 'kāpēc kāpēc kāpēc'
      lai tak bļauj. bet tie bezbērnisti, kas spiedz, ka ar siksnu bija labāk... man liekas, ka viņos ir kādas atriebības kāres. kheh, bet šitā analizēšana varbūt norāda uz freidu manī. lai nu paliek.
Powered by Sviesta Ciba