Trash panda

nesen bija tāds vot tinderatgadījums:

karč, samačojos ar kaut kādu zaju. kaut ko čats sākās jau par darbiem jau uzreiz. un kaut ko to, ka neviens nesaprot IT tech roles, ja neskaita developerus. visi pārējie priekš ne-tech cilvēkiem ir voodoo un wtf.
un within context teicu, ka mans darbs, kas sastāv no 3 different roles (all three listed), vispār ir imposs paskaidrot. un te zaja uzkārās. viņai bija pavisam cits uzskats, par vienu no tām, ko es daru. viņasprāt tie profesionāļi dara ko pavisam citu nekā es (un visi pārējie mana darba šitie te) un tā vietā, lai override savu misinfo, viņa sāka minēt citas profesijas. es viņai mēģināju paskaidrot, ko es tās ietvaros daru un zaja tāda - ā tu project manager? es tāda, ka nu nē, fuj. un tad tur mēģināju citiem vārdiem paskaidrot. zaja - ā, tad tu tā kā administratore? es atkal nopūtos un teicu, ka neesmu vis administratore. pajautāju pie viena - zaja, nahuj tu man mēģini citu darbu atrast?
zaja pazudusi no sakariem since.
pieļauju, ka good riddance.

citās darba ziņās - ziniet kā ir strādāt milzīgā, dažādā un internacionālā Mega Korporācijā ar karjeras izaugsmes iespējām, inclusive diversity, dažādām iespējām piedalīties visbrīnumainākajos projektos, bonusiem, struktūru, iespējām tikt pie apmaksātām apmācībām un darba profesiju dažādības, kurās internally pārvietoties (arī pa kontinentiem, vispār) un tas viss? ziniet kā?
man šī Mega Korporācija nupat jau divus mēnešus vismaz ir parādā aptuveni pāris simtus USD. piezīmēšu, ka some of it is actually daļa no pēdējām divām manām mēnešalgām.

jā nu. paldies maniem izpalīdzīgajiem gan praktiski, gan kā enablers draugiem par to, ka es nekad nevaru vākties no šī dzīvokļa ārā vairs! jo nu, salikt visu kā bija atpakaļ nav kaut kas, ko jebkad gribas darīt. īpaši, ja jāpieskrūvē atpakaļ virtuves stūra skapīša lokāmās durvis atpakaļ. (jums taču arī ir skapis, kurā tiek glabātas citu skapīšu noskrūvētās durvis, negribētie aizkari un blenderis? es tā saprotu, ka krēsls uz lecskapja gan nav pārāk populāri nez kāpēc.)

granātābolam ir vēl pāris nedēļas laika tomēr savākties un uzdīgt tomēr, ja!
kafijas augs te nupat jau man ir 4 dažādos podos sadalīts, tam tur nav miera visiem vienā tomēr.

tikmēr man te tas Kvety galvenais čuvaks sūta pikčas ar to, kā viņa kaķīši viņam traucē būt Svarīgam Mūziķim pa māju :D

viss ir norm. def of norm. norm tak.

vakar ballītes orgkomiteja ielika somā 4 sintētiskos dzērienus un devās mežā, lai pie nelielas pastaigas iedzertu Pie Riepas, vai kā tamlīdzīgi. kā rezultātā ballītes orgkomiteja, satraumēta ar to, cik mežā daudz cilvēku, apgāja 10 km apkārt kalnam un beigās sintētiskos dzērienus ieliku atpakaļ lecskapī, aukstākus nekā izņēmu. iet ir labi. iet ir ļ, ļ la. un kaut kur pa ceļam VZ stāstīja, kurā tur miestā šobrīd ir vissliktākie fashionable virus stats. un mēs abi zinājām, ka esam bijuši tajā miestā. un runājām par to, vai tas ir tas
VZ: nu kur tev kāja sāpēja, tur nekā nebija tajā miestā.
kaķ: nu tur bija tas pīļu dīķis.
VZ: ā jā. nē nu, es zinu, ka mēs runājam par vienu un to pašu miestu, bet man nav ne jausmas, vai tas ir tas miests.
(paskatījos šodien savu local historian postu sēriju - ir, jā)

atradu arī savu iešanas / vizināšanās parādu listi un domīgi domāju, ka kakbe atceros šos notikumus, varbūt jāmēģina pierakstīt tomēr. atradu, ka man pat ir šādi tādi drafts par Olomouc vispār. that could help.

career shmareer, gribu atpakaļ freelanceros. šitā turpinot es nomiršu no tā, ka man ir par daudz meetingu un runāšanas un par maz hard skills work. šobrīd hard skills work is my chillout and easy and restful times.

bet nu, dzīvē ar kaķīti vienā mājā ir savdabīgas blaknes. jo šorīt pamodos, kaķītis viss tāds vicious killing machine ar savu kurmīti. noreportēju to vienam kaķīša fanam ar visiem pics. pajautāju - and how are you this morning, have you killed or witnessed any killings?
un te the most bizzare thing - cilvēks tiešām šorītu sācis tā, ka redzējis kā no blakus mājas nokrīt čuvaks no jumta un pēc tam atbildējis uz visādu valsts iestāžu darbinieku jautājumiem par said notikumu. (ČD sauktu to gan jau par extraordinary event.)

citās ziņās, jūs zinājāt, ka ir divi serčiki ar nosaukumu La Reina Del Sur? ir viens, kas ir vecāks un... mazāk producēts Mex serčiks. un tas otrais - glamūrīgais, ko visi (izņemot mani šobrīd) noskatījušies. abi pieejami Netflixos. tas pirmais sākas kā the worst cringe ever un galvenais value ir kvalitatīvi feispalmot par sliktiem aktieriem, drausmīgiem tērpiem, cringe dialogiem, dīvainu storyline un vispār viss ir wtf, bet tagad, kad es esmu pirmās sezonas 16. episodē, es esmu hipnotizēta nupat jau. tur laikam pieņēmuši darbā kādu writer ar humora izjūtu! viņiem ir dahuja lielisku lingvistisku joku (es skatos spāniski ar Eng subtitles, vispār sāku, lai brush up on my Spanish) par to, kā atšķiras Spāņu un Mex Spāņu valodas. īpaši, ja tas ir karstasinīga strīda vidū, kur visi uz brīdi O_O un papisa par ko strīdās, jo kāds nezina, ko tas vārds, bļaķ, nozīmē, ahujeļi visi? :D aw. anyway. arī sižets ir pikapojis spriedzē un saturā. galvenā zaja ir kļuvusi tik fucking badarse, ka uhti! noteikti skatīšos tālāk. nezinu, vai recommend, bet es personīgi apm ņurd.

still not dead. sorry.

šodien ir diena, kad es iebakstīju granātābola sēklu zemē. šis tiek pierakstīts, lai es zinātu datumu un varētu saprast, kad ir tās 40 dienas pagājušas un ir jāpadodas :D
also, šodien ir diena, kad aiznesīšu VZ kafijas augu, watch out for a new kafijas magnāts on the highest shelves! he can reach them, y'know.

ja kas, es tiešām neesmu beigta. man tikai, es tur, nu. noguru no vēsturnieka darba un paņēmu atvaļinājumu. jo tā ir legāli!

klau, cilvēki. man jums ir jautājums. jūs arī esat sākuši pārbīdīt mēbeles un pārvietot priekšmetus pa māju on regular basis vismaz reizi divos mēnešos?

citās ziņās, es laikam esmu nedaudz pārlaistījusi savu kafijas augu. cerams, ka atkopsies.
un rīsu ūdens, izrādās, ir lieliska, lieliska ādas kopšanas lietiņa. jāiet uz bodi, kamēr vēl var, pēc vēl rīsiem.

ak jā, Kalles entuziastiem rekur ierakstīts koncis čībiņās!
un Kvety galvenais čuvaks Martins, izrādās, ir actually ļ dīvaina personība off stage.

varbūt kādreiz pabeigšu rakstīt tos neuzrakstītos gājienus iet un arī nemaz rakstīt neiesāktos. then again, noguru šito jau sacerot :D

par laimi nākamais les ir daudz mazāk nātrains. vismaz uz takām. I mean, tur ir actual takas! that seems like a nice improvement. it kā joprojām nemarķētās takas, bet daudz vieglāk izejamas. kukaiņu gan ir atkal ļoti daudz. nedomāju, ka jebkad iešanas iet procesā esmu tik daudz pīpējusi. bet nu, tas ir efektīvākais veids, kā kaut cik atkauties no. ar ķīmiju viņus tur visus, ar ķīmiju! bet vispār šitas les uz jau piedzīvotā fona, man nav palicis sevišķi atmiņā. :D

izejot no les, nonākam Chlumčany miestā. kas, izrādās, principā ir kaut kāds Rako industriālis. nācās noiet kaut kādus 2-3 km pa ielu, lai tiktu apkārt tai mega industriālajai ēkai un turpinātu mums vajadzīgajā virzienā. tāds, lūk, līkums. apejot tur apkārt, attpoamies uz ielas, kurai nav ietves vispār. un pēkšņi no nezin kurienes, ir uzradušies visi pasaules veļikotāji. un mums, kas nupat izsoļojuši ārpus Chlumčany, nav vispār ne mazākās poņas, kur viņi visi tā dodas. jo... tur nekā, izņemot Rako, nav. like, srsly - nav. nu, ja neskaita sen aizaugšas sliedes un pārdomas par to, kā vlaki cenšas izlauzties brīvībā no industriālā area un roam free pa valsts sliedēm.

pret šo brīdi vispār ir ļoti patīkami silti un omulīgi. tap, tap, tap, ejam. vērojam veļikotājus un arī milzu lauku, par kuru nav skaidrs, kas tur aug. mana pirmā doma bija, ka bietes, bet nebiju tā līdz galam pārliecināta. pēc kāda brīža VZ izteica versiju, ka vispār smaržo pēc zirņiem. ballītes orgkomiteja domīgi paskatās uz lauku atkal un vispār liekas, ka zirņi tomēr izskatās savādāk. tāda, lūk, disonanse. bet arī no šīs domas visu laiku sit ārā mazi, lidojoši knišļi.

bet nu, tuvojamies milzu psihiatriskajai slimnīcai. veselam slimnīcas kompleksam, one might say. kurš veroties vaļā iebraukšanai no 5:30 AM. nospriežam, ka jābūt trakam, lai tik agri kaut kur dotos. VZ piezīmē, ka gan jau uz to paļaujas. un tad.. slimnīcas teritorija, protams, ir norobežota ar žogu un sētu un tā. un daļa no sētas ir metāla restots žogs, nevis mūris. pie žoga vienā pusē sēž padzīvojusi zaja un no termosa lej otrā sētas pusē esošam čuvakam krūzītē dzērienu. tur kaut kādi Romeo un Džuljeta sajutušies un romantiski taisa pikniku, katrs savā sētas pusē, bet tomēr kopā. nospriedām, ka romantiķiem vispār ir tendence romantizēt un bez maz izgudrot šķēršļus, lai varētu romantizēt. nu tur, pat, ja dzīvotu pretī mājās, gan jau būtu slinkums kāpt dušā un doties kaut kur. tā vietā sūta viens otram selfijus un vienlaicīgi klausās Wish You Were Here.

anyway. iesoļojam Dobřany. tur labieši, y'know. tur viss la un ok. Dobřany. beidzot arī dod vairs neiet pa ielu pēc laika. nogriežamies uz zaļi marķētas trases un ejam pa mazām gājēju ielām un tad atkal šķērsām pāri laukam. vērojam traktoru. un ejam. ja kaut kas tika darīts daudz un dikti, tad tas bija iešana pa laukiem un traktori visapkārt. bet nu ilga iešana pa marķēto zaļo trasi nepienākas. spriežot pēc tā, ka kāreiz biju ielikusi koriģējošo punktu, lai ietu pa ielu, alternatīva noteikti bija izteikti nelabs kalns.

starp citu, man liekas, ka pret šo brīdi ir saskaitīti 3 jēzuliņi pa ceļam un kaut kāds viens vai divi tilti. neko, soļojam pa ielu, daudz pīpējam un noņirdzamies par huiņām. un iesoļojam Okres Plzeň-město. atcerējos tādu lietu. mums te ir webs, kurā karte sadalīta reģionos un par katru reģionu ir savu brief stats. piezīmēšu, ka esmu novērojusi, ka Okres Plzeň-město bieži vien ir sliktāki stats nekā pašai Plzeň. "Tā viņiem arī vajag," nosaka VZ, vērojot dīvainas un neglītas mājas. bet te atkal dos iet pa zaļo trasi! žēl, ka bez strīpiņām uz kokiem, tho. :D un man sāk rasties confusion par trasi.

kurš teica, ka oktobrī nevar iet iet? pfft.
ballītes orgkomiteja savācās sestdienas rītā, aizdevās uz Smichov staciju un iekāpa vlak, lai dotos uz Přeštice.

ziniet, iet iet koncepts vispār pastāv, lai būtu the lifeline. šajā mūsdienu pasaulē, kurā gribas izvilkt exceli un sarēķināt, cik maksātu nodibināt beidzot The Church of VZ, kurā internally nepastāv nauda un tāds formāls trading or hierarchy, iet iet ir apmēram vienīgais glābiņš.

kaitinošie jaunieši par laimi izkāpa ātri no vlak un turpinājām ceļu mierīgi un dzirdot savas domas. jaunieši tur bija sarunās pieminējuši vairākas pilsētas. ballītes orgkomiteja ir bijusi visās no šīm pilsētām. hehe. kids these days. bet nu, izkāpjam tagad tajā dīvainajā miestā Přeštice. izejam no miesta, sākas kaut kāda dīvaina brišana pa laukiem. tur kakbe lauks, vēl lauks un vēl lauks. un ej tikai. ej. cauri un pāri un šķērsām un visur. tur, kur it kā ir ceļš, bet tāds aptuvens un nekonkrēts. sanāk vairāk iet pēc telepurķa appa kompasa un tādām lietām. nevis ceļiem vai takām. pa ceļam satiekam daudz traktoru. daži taisa putekļārijus, daži iedzen kāpt pļavā. bet nu, kaut kādā brīdī parāda kokus un virziens saka, ka mums tur jāiet.

koki, les, urā! :D tā likās. kakbe. ieejam les pa normālu taku kakbe, bet tad jānogriežas. piezīmēšu te, ka so far ejam pa nemarķētām takām, kas nav it kā legit trases, bet vienkārši kartē esošās takas, daļa no mūsu planned route. un tad jānogiežas. VZ pat nofotkāja, kā izskatās tas, kur mums jāiet. jo nu, tā pat nav taka vai nekonkrēti aptuvens ceļš. nē, tur ir atstarpe starp kokiem, kur ir mazliet zemākas nātres un tās wild rozes.

šie ir tie brīži, kad jebkurš normāls cilvēks ar normāliem izdzīvošanas instinktiem pagrieztos un ietu prom vai pa citu ceļu. bet ballītes orgkomitejai izdzīvošana ir exactly this. neko, bridīs cauri, ko tur daudz. ik pa brīdim atskan kādi auauau vai fuck vai citi nepieklājīgi vārdi, kad nu kārtējo reizi kāds tomēr ietrāpa ar kāju / roku nātrē vai iepinas rožu zaros / stīgās (?). visur ir sarosījušies kukaiņi, kam ka tik rāpot pa mums. un nātres. un rozes. un neredzas, kur likt kāju. ir arī dubļi. bet nu, par dubļiem visi bija kursā, ka būs. tomēr - oktobris, y'know. te karte atkal saka, ka jānogriežas. saskrāpētie un sadzeltie hūmaņi saskatās, paskatās un secina, ka laikam turpinās tomēr iet taisni. tas kakbe ir aptuvenais virziens, bet tur, kur jānogriežas, tur ir blīvs egļārijs un nekur tur neizlīst. eh. nuok. redzēs, kā tur tālāk.

I mean, apart from nātres un rozes un kukaiņi, that is. soļojam un spriežam par to, ka vispār nav līdz galam skaidrs, if and how mapy.cz seko / neseko līdzi tam, kā mainās terrain over time. jo clearly, ja arī kādreiz tur bija tāda taka, tagad tagas nav tur, bet ir te. kartē, savukārt, ir tikai tur un nav te. un, ar visu to mežu izciršanu un tādām darbībām, tak visu laiku viss šitas tā efektīvi tomēr mainās. Māte Daba tak nepalaidīs garām iespēju visus uztrollēt!

un tad visi tādi saskrāpēti, mazliet īdoši un niezoši un auauau, izlienam no les uz ielas miestā Zastavka (pietura). te es piezīmēšu, ka oriģinālā doma bija iet no Zastavkas, nevis Přeštices, bet uz Zastavku pa sestdienas dienu vlak neiet vispār. mums nācās braukt uz Přeštice, jo tā bija tuvākā vieta, kur tomēr pietur vlaki. nē nu, la, ka atnācām :D izies cauri tām trīs mājām, paskatīs vēl traktorus un dosies atpakaļ v lese otrā galā.

another gig for ballītes orgkomitejas vajadzībām:
https://youtu.be/_uhq447z7OU

don't ask, this for ballītes orgkomitejas
https://youtu.be/H2p2VL2pKC8

tātad, te nu mēs esam. sabridušies kaut kādos brikšņos, satinušies zirnekļu tīklos, ar konfjūženu dzeltenās trases sakarā, bet ar apjausmu, ka jānokļūst *tur* uz zaļās trases un pa vidu ir liels grāvis un upīte. ne sevišķi pārlecams tas viss.

staigājam pa vienu grāvja malu un skumīgi skatamies, ka nav īsti labas pārlektuves. ir kaut kādas, kuras būtu, ja tām nebūtu pārkrituši pāri nelabā vietā koki. jobani, jobani koki. bet nu, ko citu ekspektēt in a les (les - mežs čehiski, pēc my only fan pieprasījuma). V lese (mežā) visādas koku nedienas iespējamas. skumīgi staigājam un sāk mesties nīgrums. uz visiem kokiem, zariem, zirnekļu tīkliem un čiekuriem. tur ir vēl vieta, kur it kā varētu lekt, bet landing place ir pārāk vertikāls :D bet kaut kādā brīdī man izdodas pamanīt viltīgi paslēptu tiltiņu. o! uhti!

lepni pārsoļojam tam pāri (ok, tas bija strjomīgi, ja godīgi, tur tie baļķi knapi turējās kopā un adrenalīna leveļi bija augstāki nekā gribētos. bet nu. tagad otrā pusē. jāuzkāpj tur augšā un jādomā tālāk, I guess. kāpjot VZ pamana zaļo strīpiņu un iestājas neliels atvieglojums tomēr. esam atkal tur, kur ir trase un route un var iet iet. tur vispār tā taka par ir mazliet akmeņu ceļš un tas tobrīd liekas labāk nekā brikšņi as well. un nosoļojam tagad atpakaļ uz zilo / sarkano trasi, no kuras vispār nogriezāmies, lai izmestu šo līkumu.

dubļi un purvi un viss vispār. un turpināsim pa zilo trasi tomēr. tur, kā jau pierasts, atkal ir dubļu un peļķu slaloms. I kid you not, ārā ir bemaz +30 un mēs lēkājam apkārt un pāri dubļārijiem. wtf is this shit? un nav tā, ka visa nedēļa bija bijusi ahujenna lietaina. bet ir labi v lese. les is gut. apm. iestājas gan mazliet nogurums, bet soļojam un lēkājam. noejam gar kaut kādiem ezeriem. un tad vēl. ahtungi ir, bet ir arī mērķis nupat. un sāk palikt mazliet vēlāks pēcpusdienā un visi ir mazliet mindful, ka ne tikai jāpaspēj uz paliktuvi līdz deviņiem, bet arī tāda lieta, ka tumsā svešā mežā nebūtu tik omulīgi, kā lokālajā, saprotiet.

pie tiem ezeriem un tā, tur sākas dīvainas barjeras un visiem ātri pazūd sajēga, vai mēs esam iegājuši, vai izgājuši. un jāiet arī cauri kaut kādam dabas piemineklim, kurā nevar ienest puķes. VZ teica, ka kurš anyway grib uz les nest puķes.

bet nu, nonākam pie kaut kāda kāpiena lejā. visi zina, ka Tābora ir kalnā un tāpēc visi nočeko vēlreiz, vai tiešām jākāpj lejā un vai nevar pa augšu aiziet :D bet iepriekšminēto iemeslu dēļ nākas nopūsties un doties vien kāpienā lejā. jo nav pietiekami laika un iespēju tagad visu pārplānot. un nokāpjot visi uzzina, ka nokāpuši, lai kāptu uzreiz atpakaļ augšā anyway. izbrienamies vēl pa les, lai ietu iekšā tuvākajā miestā. lai turpinātu atlikušos kilometrus pa miestiem vairāk nekā nē.

pagājušajā weekendā mūs apbalvoja ar lielisku laikapstākli un pēdējo piebukojamo reasonably priced paliktuvi mūžam valsts izteikti populārajā miestā Tábor. nolēmām neiet pa to cursed trasi, kuru esam gribējuši noiet jau divus gadus pēc kārtas un atradām citu, no citas puses vispār, bet toties gandrīz viss pa mežu. izklausās bliss.

bija arī. nu. jā. bija. bestest.

kaut kā aizvlakojam uz miestu Chýnov. (starp citu, tā kā es jūtu, ka visi cibās beidzot iemācījušies čehu vārdu "vlak", tad jāsāk mācīt jauns! nez, kuru tho.) pārmaiņas pēc vlak pat nekur nekavē īsti un viss ir kind of smooth. izkāpjam no vlak un ir Izteikti Silti. soļojam cauri miestam. VZ brīnās, cik tur daudz barčiku un tā. ka vispār proper miests pats par sevi tur sanāk! saskaita 3 jēzuliņus pirmajos divos kilometros. also, tur var sēdēt pie saldējumnīcas un skatīties ielu! iela, iela, iela. tad dod iet pa lauku.

goda vārds, man ir izveidojusies jau instinktīva suspicion pret kukurūzas laukiem. mēs ejam pa pļavu gar kukurūzas lauku. pēkšņi lauka vidū ir kaut kāds.. dubļārijs / purvs. mēģinam tur kaut kā apiet, bet atrodam sevi arvien jaunā un jaunā dubļārijā. wtf? no kurienes? eh. sabridāmies diez gan nesaprotami. un tur arī tā zāle, ka nevar redzēt, vai kāp peļķē vai tikai dubļos. bet nu, izlaipojam. VZ gan papisa, ka vienā vietā ir grāvis un iesmēla tur tupeli. es toties, kaut tiku brīdināta, ka ir grāvis, papisu grāvi un neko nesasmēlu par laimi. un tad jau tālāk pa pļavu un ielu, jo kaut kā līdz mežam ir jātiek, piekritīsiet taču.

mežā toties ir forši. nē nu, tur kaut kur jāuziet kalnā, bet tādas īstas kāpšanas nebija. nu, mežā nebija. visi zina, kā ir Táborā. bet tur mežā.. atkal dubļi. ziniet, cilvēki, tas ir tiešām ņipaņatnaja huiņa, kā tik sausā laikā var būt tik daudz dubļu? šur tur ir jālec pāri dubļu grāvjiem vai mini upītēm. vai satraktorētiem dubļiem. ziniet, es kaut kad vairākas nedēļas atpakaļ biju teikusi, ka fuck kalnus, lekt pāri huiņām ir my new thing. I didn't even know how correct I was. oh well, vismaz jaunas ciešanas :D un jaunajos šortos tas bija super ērti.

daļu no gājiena pa mežu vispār nevar iet pa taku, jo tur.. dubļi, peļķes un satraktorēts purvs. lēkājam pa sūnām, čiekuriem un nokritušiem zariem. VZ kaut kādā brīdī ieminas, ka nupat mežā ir par daudz meža. es, personīgi, nepiekrītu, bet mēs visi zinam, ka VZ ir asfalta fans. nu, kamēr pa to nebrauc vāgeni, that is. dubļu slalomā tur izlavierējam cauri nesaprotamam meža brīdim, lai secinātu, ka te ir tā vieta, kur jānogriežas no sarkanās trases, lai izmestu 5 km līkumu līkuma pēc. beidzot tiekam pāriet pāri otrajam tiltiņam! uhti!

tur sanāk iet drusku uz augšu, bet joprojām nav īsti kāpiens. ejam un kaut ko noņirdzamies. un nejauši aizejam nepareizi, papišam pagriezienu. neko. visi nofeispalmo un iet iet pa pareizo trasi tomēr. tas liekas produktīvāk. atkal paliek it kā vairāk mežīgi. spriežam, cik labi, ka izlēmām iet šo līkumu, jo te ir samērā normāls gājiens. jo tur, pa sarkano trasi tālāk ejot būtu bijuši vēl vairāk dubļi un šitie. nē nu, labi, ka tā parunājām :D izlēkājamies vēl pāri visādiem grāvjiem. pie viena es mazliet nofrīzoju, bet savācos tomēr. esmu atklājusi, ka bailes var izkliedēt ar sanīgrošanos. nez kāpēc, bet šie divi mindseti nevar būt vienlaicīgi. nīgrums pārspēj bailes.

bet nu nav tā, ka nav nekādu dubļu. tomēr, šķiet, ka ir mazāk. tagad ejam pa dzelteno trasi, lai nokļūtu uz zaļās. un kartē rāda vienu ceļu, strīpiņas uz kokiem sazīmētas savādāk nekā kartē. un strīpiņas mūs ieved kaut kādā nenormālā briksnī, kur neviens hūmanis sen nav bijis tuvumā. atvainojos visiem zirnekļiem, kuru mūža veikumu es tur nejauši saplucināju. tiešām, sorrz, guys. bet nu, kaut kādā brīdī tiek saprasts, ka nāksies situāciju risināt uz savām kreatīvajām galvām.

Posts, kuru es centīšos updeitot as we go.

Ziniet tās ciešanas, kad negribas nest mugursomā jaku, bet ir aizdomas, ka ar krekljaku vien nepietiks?
Jo cik daudz smaga hlama vispār gribas nest līdzi ta?
Bet salšana arī neliekas tik jestri?
Meh.
Anyway. Drīz jābeidz ciest un jādodas.
...
Vlakā:
kaķ: tur cilvēki urbj kalnu. Ar urbi. Kalnu.
VZ: tur tiešām izmisumam jābūt, ka nav vairs ko urbt.

...par gājienu rakstīšu atsevišķi, bet gribas piezīmēt, ka vairākas nedēļas atpakaļ nejauši izmestais apgalvojums, ka lekt pāri upītēm būs the new thing (the old being kāpt stāvos kalnos), izrādījās pārāk patiess.

Bet toties atkal sākusies pilsētas svētku karma. Haha. Ha. Biju jau atradinājusies iegūglēt pilsētas webu pirms doties, lai uzzinātu. Pat divi pilsētas svētki, vieni uz mūsu trases. Haha. Ha.
Iedzers vēl, vai.

Ak jā - atkal sākusies nejaušo bez papildus maksas apgreidu sezona. Un ar to nākošās papildus nopūtas.
...
Ziniet, ballītes orgkomiteja ir lieli Tábor Cool Bar fani. Un, sakarā ar pilsētas svētkiem, aizsēdējāmies Havana iestādē, jo nebija ticības, ka Cool Bar būs brīvas vietas. Bet nu, kad Havana vērās ciet, atnācām iečekot. Pfft, vajadzēja nākt uzreiz. Te mierīgi un patīkami. Un, kas vēl patīkamāk, bāra čuvaks atzīmējās, ka atceras mūs! Nospriedām, ka tomēr atstājam labu iespaidu bāros. Patērējam produktus, aizsēžamies, nejūtamies entitled vai citādi neuzvedamies kā Nepatīkama Pacientūra. Te ir ļ labi, ja tikai elles aparātu (jukebox) nebūtu ieslēguši. Oasis so far bija labākais.
....
Ok, atnāca pjanaja zaja un sāka aurot līdzi Queen. So much for mierīgi. Cerams, ka viņa nezinās nākošās dziesmas. Vai ies prom. Vai abi, protams.

Sunday:

Vakar tā zaja aizgāja sēdēt ārā un dziedāt, toties cits mataina čuvaks atnāca pajautāt, vai mums nav sēnes. Tiešām nav? Nu neko, aizgāja. Vispār tur vakar bija metaļoru vakars. Nospriedām, ka tas ir labāk par 80s shit.

Šorīt paskatījos pa logu lejā uz hipsternīcu un aizdomājos, vai nevar palūgt, lai aizsit mums tur to vienu brīvo galdu. Bet nu, man nav pietiekami skaļa balss. Īpaši agri no rīta. Bet, kad visi nokāpa lejā no tā oversized dzīvokļa, galds jau bija aizņemts. Staigājām pa vecpilsētu meklējot vēl kādu kafijvietu, kur neuzpistos uzreiz ar ēšanu. Jo nu, ir pārāk agrs. Tiek nolemts iemēģināt paiet pa ielām, pa kuram vēl nav iets.
VZ: pat nezinu pa kuru iet tagad
kaķ: jā, pa kuru ielu iet vilties.

Bet tomēr hipsternīcā atbrīvojās galdiņš. Sēžam galvenajā laukumā, klausamies izcili sliktu dzīvo muzikālo ansambli, jo Táborai 600 un mums atkal dēļ tā jācieš. Brīvdiena :)
....
kaķ: es nekad neesmu sapratusi, kas vispār ir tā “svētku gaisotne”.
VZ: svētku gaisotne parasti ir cringe, nopūtas un baloni.
kaķ: bet... kāpēc visi sev to nodara?
VZ: es nezinu, tiešām.

Tad pēc stundas bez sliktās grupas laukumā (spriežot pēc baznīcas zvaniem), atkal atnāk izteikti sliktais ansamblis.
VZ: tas arī iederas svētku gaisotnē.
kaķ: man bija tādas aizdomas. Es nebiju droša, bet aizdomas bija.

kaķ: cik daudz cilvēku staigā visi tādi pazuduši svētku gaisotnē, nezina ko iesākt.
VZ: jā, atnāca uz svētku gaisotni, a ko nu tagad?

Also, šodien Tábora izskatās pēc kaķīšu un metaļoru pilsētas (nu, ārpus tā cringe, nopūtām un baloniem). Tas ir kļova. Tábora ir lieliska vieta.
...
Atnācām uz Cool Bar. Kūlīgais barčiks ir tiešām kūlīgs. Te atkal tas pats bāra čuvaks, kurš bija eksplicītā sajūsmā mūs atkal redzēt te. Mēs viņu vispār arī, labs apteksnis tomēr. Normalizējām atkal brokastu burgerus. Te tie ir fantastiski.

Bet ko es gribēju teikt? Pasēžot dažas stundas galvenajā laukumā un vispār tas, cik daudz būts Táborā, tik daudz seju ir atkal un atkal redzētas, ka brīžiem gribas gandrīz sākt sveicināties. Visi tak visus zina, nu! Diez gan smieklīgi. Also, starp šīm sejām ir Thom Yorke wannabe, young Neil Gaiman un vienkārši tik redzētas sejas. Laba brīvdiena, aga. Un šajā barčikā arī nav svētku gaisotnes, so ir pavisam omulīgi.

...
Nav viegli live-cibot lietas, izrādās. Tāpat kā būt hūmanim ar fotoaparātu ballītē. Ja gribas actually piedalīties, kaut kā jocīgi sanāk.
In any case, Cool Bar beidzot ņem karšu maksājumus. Es viņus joprojām mīlu.

VZ **kasa sunīti**: Dēmoniņš (šis mazais sunītis ar lielām ausīm) laikam aizmirsis, ka pagājušoreiz nepadalījos ar burgeri.
kaķ: da cik tur tajā galviņā ietilpst! Sen jau aizmirsis.
VZ: jā, tik daudz noticis jau.

Tagad jau vlak uz Prāgām. Centīšos uzrakstīt iešanas iet postu pa nedēļu. Un vispār laikam visu paturēt atstāstos. Was fun experiment, thanks.

VZ: tavu somu arī uzlikt augšā?
kaķ: pag, man vajag atrast lādētāju.
kaķ **atrod lādētāju, meklē telepurķi**: man te kādreiz bija...
VZ: ko uzlādēt?
kaķ: jā, telepurķis, kas nāca līdzi lādētājam.

īsumā par vakardienu:
apmaldīties lokālajā mežā un aiziet totāli nepareizi - check.
kāpt atpakaļ pa kalnu mājās, kad ir pilnīga tumsa un kalnā mežā nav nekāda apgaismojuma - check.

also, es zinu, ka esmu bijusi klusa cibās arī ar weekendu aprakstiem un visiem parādu aprakstiem. man šajā sakarā bija ideja mēģināt live-cibot vismaz daļu no weekendinga. nu, ne tā, ka miljons postus, bet vienā postā visu laiku mest updates. vienīgais, ka pašā iešanas procesā to īsti nevar, jo aizņemts darot ahtungus :D

citās ziņās - I guess I have new hobbies now, going to try and grow shit, piemēram, ērkšķogu krūmu uz balkona un gurķi uz galda iekšā.

pie Šumperkas robežas motorway kļūst par vienkārši divu joslu ceļu, viena josla katrā virzienā. nav pārāk šauras, bet tomēr vietas ir tik, cik ir. soļojam. ik pa brīdim atkal jākāpj zālē, kas ir slapja, dubļi, neprognozējami ahtungi, jo nevar redzēt, kas zem zāles ir. diez gan stresaini. un vāgeni abos virzienos, so mums visiem kaut kā jāsatilpst. un tad. tad notika šis.

priekšā ir peļķe, par ko visi preventīvi nīgrojas. un tad uzrodas ātrās palīdzības vāgens, kurš ar sirēnām steidzas. vāgeniem nav citas izvēles, kā nobraukt nost no braucamās daļas, iebraukt zālē, lai palaistu garām šo steidzīgo sirēnvāgenu. un te es lēnām eju pa zāli, man pretī pa zāli lēnām ripinās vāgens un mēs skatamies viens uz otru un naivi ceram, ka notiks brīnums, kas atrisinās šo situāciju. jo ne man, ne vāgenam nav citur, kur likties. tāda totāli sirreāla sajūta, kurā tu ceri, ka universs pats atrisinās šo ahtungu, jo tev nav ne mazāko ideju, kā risināt pašiem.

par laimi ātrie izbrauca cauri vāgeniem pietiekami drīz, lai visi zālē braucošie vāgeni sāktu vākties atpakaļ uz braucamās daļas vēl pirms notika kas vairāk. visi nervozi uzpīpē. un atkal nopūšas par nemirstamību.

šoreiz iesoļojām Šumperkā no pavisam citas puses, nekā parasti. tur kaut kur pāri sliedēm. ejam tagad gar stadionu. paliktuve saucas "Apartamenti pie Stadiona", so tas it kā neizbrīna. bet mazliet dīvaini ir tas, ka nav īsti... skaidrs pēc kartes, kur tur jāiet. I mean, pēc kartes neizskatās, ka tur ir mājas vispār. bet nē, izrādās, ka ir. kādu brīdi domīgi staigājam un nav skaidrs, kura māja tieši. izvelku bukingkoma confirm meilu un apskatos precīzu adresi.

stāvam, skatamies uz māju, kuru clearly pārbūvē. nu, ne tagad aktīvi, bet vispār. ir stalažas un nemaz, nemaz neizskatās pēc apdzīvojamas ēkas. teicu VZ, ka redzu tikai promise of drilling tur. (pikča apskatāma manā instagrammā, ja kas.) noņirdzamies nervozi. paspaidam zvana pogu pie vārtiņiem. no reply. aizsūtu caur bukingkoma čatu paliktuvei, ka mēs te, ko nu? (vispār, ja kas, tas bukingkoma čats ir pārsteidzoši efektīvs on the go.) pēc brīža iznāk čuvaks, viss tāds ved mūs iekšā. tur ir diez gan tīrs, clearly pavisam nesen krāsots un taisīts. ir kaut kāds recepcijas galds, bet tur neviena nav. čuvaks uzved mūs uz brand new dzīvokli un iepazīstina ar basics. uzkrītoši jautā, vai mums vēl ko nevajag. mēs tādi, ka nu moš atslēgu? :D šis tāds, ā, rekur durvīs atslēga, vai jums divas vajag? nē, nu ar vienu būs ok.

izvelkam no somām pilnīgi slapjos priekšmetus un VZ retoriski uzdod jautājumu, kāpēc nevienam nav ienācis prātā, ka drēbes arī varētu ielikt plastmasas maisā? bet nu, iekāps dušā, ne? I kid you not, tā bija LABĀKĀ duša no visām paliktuvēm, kādās es jebkad esmu bijusi. Tiešām Labākā. uhhh. tas bija tik labi un vērtīgi. vispār viss dzīvoklis, ja neskaita fēna trūkumu, bija vienkārši Lielisks. un, ja kas, šis dzīvoklis vispār kā available parādījās piektdienas pēcpusdienā tikai. uh, kā noskōrojām.

27 km.

un tad jau pusdienās aizejam uz visiem zināmo D123 restorānu, kurš deliverē lielisku ēdienu. tad jau Dublin Bar, kur viss ir ne mazāk lieliski. fantastisks vakars, fantastisks!
un nākamā diena iekš Red Rat Restaurace. Bliss.

toties aizvakar VZ atvēra kaut kādu ČD reklāmrakstu par Šumperk un kā uz turieni jābrauc. ziniet ko? mēs esam bijuši Šumperkā 4 reizes. četras. mums tur ir iemīļotie barčiki, fave restorāni. Šumperkā ir labākais TexMex restorāns visā valstī. ir bijušas klaiņošanas pa pilsētu un tā. bet, VZ aizvakar uzzināja, ka Šumperkā ir vecpilsēta, par kuru mēs Neko Nezinājām. paskatoties kartēs, mēs tur bijuši točna neesam. tuvākais, kad mēs esam bijuši vecpilsētai, kurā ir arī parastais Galvenais Laukums, kad bijām piesēst Šreka restorānā toreiz. O_O
neko, būs jābrauc vēlreiz, kas atliek.