kāpēc ne?
veicot vienu procedūru, veldzējies ar analoģiskas rezultātu un plāno nākamo.

Summējot Nabaklab tuneļa klaustrofobisko + dūmu efektu, kas saplacināja un koncentrēja uzmanību, jautājumus noraidošus viltusarābu tērpus un transā velkošus desmitminūšu gabalus, MMOB tīri veiksmīgi rāva jumtus. Tādus legālus mentālos orgasmus, kādus reizēm saņemu koncertos, reti kur dod un interesantā kārtā visjaudīgāk tas pirms gadiem izdevās koklējošu tautumeitu ansamblim, šķiet, no katras atsevišķi saņēmu pa dīvainas laimes mirklim.

Pasākumu man tomēr pabojāja solista pārāk teatrālā uzvedība, kas piedevām konfliktēja ar to, ka zināju viņa IRL avatāru - apaļīgs Gvido Lingas līdzinieks no 90'o sākuma - ar visu balināto pačku, bārdeli un šaurām ūzām zābakos. Uz skatuves ar baltajiem spīgulīšu cimdiem rokās un manāmo punci viņš bija kā Legendary Pink Dots solists un varbūt vēl biedējošāks.


vakar gan viņi vairāk šādi izskatījās un šādi izklausījās (via gonzokidd)

lai par kādu, bet par māņticīgu sevi neuzskatu, arī ar intuīciju nevaru lepoties, tomēr esmu pārliecināts, ka spēju ātri sajust riebīgus cilvēkus, savilkt kopā grūti kategorizējamu īpašību kopumu pēc pavisam īsa kontakta. un par spīti tam, ka parasti dodu treknu uzticības avansu. skaidrojums droši vien pus-ŠerlokHolmsisks: ir taču rakstura iezīmes un paradumus nododoši sīkumi, kas atklājas intonācijās, žestos, valodas niansēs un citās izpausmēs, pat ja ne vienmēr izprotam pirmā saistību ar otru.

garlaicīgi vienkāršs piemērs: reiz vilcienā manīts papūris sirms vīrietis momentā radīja psihopāta / sadista iespaidu - ass, aizdomīgs skatiens sarkanās acīs, sakniebtas lūpas un kaut kāds acīmredzams iekšējs spiediens viņu padarīja par dēmonu, ar ko galīgi negribētu kādas darīšanas.

varbūt ielēdzas neapzināta privātā fenotipoloģija (~personības raksturošana, vadoties pēc izskata), bet diemžēl tas strādā pārsvarā tikai ar uzkrītoši nepatīkamiem cilvēkiem (nāk prātā N.Sakss). sabojāt iespaidu jau vienmēr bijis daudz vieglāk kā to labot.

p.s. izlasīju frendlisti un starp jaunākajiem ~15 ierakstiem pamanīju gan atslēgvārdu "dēmonisks", gan "Pārdabiskas Spējas" :) tā ~selektīvā uztvere / un it-kā-sakritību ievērošana ir visai jautra lieta, kad mēģina no malas paskaties.

ja vien jūs nesaskatāt, ka tas, pie kā strādājat, ir gandrīz acīmredzams, tas nozīmē, ka jūs vēl šim darbam neesat gatavs teica A.Grothendieck, ļaujot mums visiem ar vieglāku sirdi turpināt n-to iesākto darbeļu un ieceru marinēšanu kā mūžam negatavai Rīgai.

iespējams, skaistākais kompliments, ko man gadījies saņemt, lai gan pat īsti nezinu autoru: "esmu kā dīķis, kurā var noslēpt līķi". tas esot par spēju glabāt noslēpumus. ir jau tīkami, kad kāds vaļsirdīgi izstāstās un aizraujas elpa, kad kas slēpjams atklājas nejauši un ļauj saskatīt iepriekš neredzētas sakarības. tomēr neliekas, ka ilgtermiņā pašam tas nāk par labu - trauciņš pildās ar vielām, kuru savstarpējā reakcija grūti prognozējama, tādēļ var ne vien līdz sliktai dūšai mutuļot, bet, kas zina, varbūt sprāgt vai saēst trauka sienas. beznoteces dīķi, kuros par daudz sakrājas kaut kas no malas, aizaug.

par mirušiem runājot, pēdējā laikā to man ir par daudz un ne tikai filmās, grāmatās, ziemas izskaņa vispār saistās ar bērēm. kaut marta ūdeņi to aizskalotu un izskalotu.
♫

kamēr vieni šūmējas, ka LV medijos Japānas notikumi tiek par maz atspoguļoti, citi paceļ jautājumu par interesēšanās robežām - cik vajadzīgi un ētiski ir, piem., skatīties video tiešraides no notikuma vietas, sēžot siltā istabā (ar popkornu vai bez). mediju rīcība, piedāvājot šādu iespēju, jau saprotama - atradīsies gana daudz asu izjūtu cienītāju un varbūt dažu redzētais mudinās uz kaut kādu sociāl-palīdzīgu aktivizēšanos, pat ja neapzināti. piekrītu, tas atgādina perverso kārdinājumu aiziet uz pilsētas laukumu, lai redzētu, kā sārtā čurkst raganas un ripo galvas. no otras puses - neredzu, kā nošķirt šo interesi un "tīri cilvēcisko" interesi par dabas stihijām u.tml.

nesen sapnī dzēru tikko no govs izmānītu treknu, saldenu pienu un pirmo reizi tas likās tik šķebinoši un perversi. tāpat visai nesen ceļmalās rēgojošās fermas pēkšņi sāku uztvert kā neizbēgami radniecīgas koncentrācijas nometņu barakām. līdz šim bija kaut kā sanācis iztikt bez tādām spilgtām emocionālām reakcijām (boys don't cry, jūnou, they just go and die), tomēr to uzrašanās liekas pašsaprotama.
šķiet, ir sasniegts kaut kāds punkts, no kura atgriezties nav iespējams.

un ir jau, ir satraucoši, ka vai nu ar manu domgājienu kaut kas aizgājis greizi vai vairumam pārējās sabiedrības, ieskaitot lērumu cilvēku, kuru priekšā noņemu visādas cepures.

[nosapņots]
spams, lai gan personiski adresēts, ar nepārprotamu personal touch un ar roku rakstīts uz papīra (šoreiz ar zilu tinti uz veca pārstrādāta kartona).

"Jānim X.
Mēs zinām, ka Tu regulāri šausti, moci un klopē sevi.
[zīmējums ar cilvēciņu, kurš sper sev pa pakausi]
Nāc labāk uz Mūsu Cīņas nodarbībām un brīvi dari to citiem!
[+kontakttelefons]"

bezmaz jācep biznesplāns.

aiznesu runci Jurīti uz klīniku atbumbot. ir jau dīvaina sajūta par to, ka liedzu iespēju radīt pēcnācējus un izjust visas tās lietas. arī kaut kas kluss un līdzīgs vainai, taču ir iemesli, kas to atsver:
1) viņš vairs nemocīs dzīvokļa biedrus ar sērīgo nakts gaudošanu (pēc nesatiktās dāmas, vai ne), nešpricēs pa stūriem nesmaržīgus mājienus un pats necietīs no nedabūšanās. kā jājūtas, lai ikdienā bezmaz mēmais gribētu taurēt un čurāt ārpus līdz šim kārtīgi apmeklētās kastītes?
2) tā kā es neatbalstu dzīvnieku turēšanu īpašumā, dabiski, ka neesmu sajūsmā arī par "turamo" vairošanu/vairošanos.

p.s. par tādām it kā pašsaprotamām lietām vien tādēļ, ka dažs labs un it kā prātīgs mēģināja pierunāt, lai lieku bumbas mierā.

"[h]uman beings are not born walking, nor do they all walk in the same way. There is, as Marcel Mauss observed in his famous essay of 1938 on ‘techniques of the body’, no natural way of walking. In Japan, at least traditionally, it was conventional to walk ‘from the knees’, in what looks to us like a rather shuffling gait, but one that actually makes very good sense when your footwear is sandals, and when you have to walk on very steep terrain, as is common in the Japanese countryside, especially when carrying heavy loads slung from either end of a long, supple pole balanced across one shoulder. We in Europe, by contrast, are taught to walk from the hips, and not from the knees, while keeping the legs as straight as possible. And our carrying devices, from rucksacks to suitcases, are designed with this posture in mind."

Tim Ingold - Beyond biology and culture. The meaning of evolution in a relational world, p.8.

***aizbraucot tēmā mazliet tālāk, atcerējos, ka atbilde uz jautājumu "kā iet?" man vairākkārt bijusi pavisam nopietna problēma. divi interesantākie gadījumi:

1) reiz pēc stipru pīpju pīpēšanas aizdomājos par iešanas mehānismu - tu vari būt visādos pusapzinātos stāvokļos, tomēr kājas nes pašas, atliek vien ar degunu stūrēt. tad nu centos šo mehānismu papētīt, koncentrējot uzmanību uz muskuļu iztiepšanos / savilkšanos, aizdomājoties, cik daudzi tādi ir iesaistīti it kā vienkāršajā procesā. un notika tas, kas mēdz notikt, kad tu atskrūvē smalku ierīci, lai mazliet ieskatītos, kā tur griežas zobrati vai deg lampiņas: automātika sāka niķoties un biju spiests piesēst tuvākajā vietā, lai mēģinātu ~nedomāt par balto pērtiķi.

2) bojāts bioloģiskā metronoma taimkods

~labvēlības princips ir viena no lietām, kuras nepietiekamība cilvēkos (jo īpaši sevī) grauž visvairāk. pietrūkst centienu izvairīties no "sliktajām" interpretācijām, cenšoties saskatīt "labākas". labvēlība kā ticība/neizslēgšana, ka cilvēki pamatā rīkojas labu nodomu vadīti (un pat vairāk vai mazāk racionāli), pārsvarā izvairoties kādam kaitēt.
vistrakāk ir tad, kad pieejamā informācija neļauj saprast - tiešām labvēlības trūkst vai nē. tad atliek vien vākt čupiņā visu sevī atrodamo un skatīties tālāk, vērīgi bolot kritisko aci.

prasts, nepavisam ne izsmeļošs, tomēr man tipisks piemērs: steidzot uz vilcienu un iestājoties rindā ar cerību paspēt dabūt biļeti, pamani, ka pie kases saliecies acīmredzami sadzēries tēviņš un jau pāris minūtes cenšas flirtēt ar kasieri. tu paspēj iedomāties (labākajā gadījumā tikai iedomāties) visādus variantus, kā visefektīvāk to mēslu aizspert tuvākajā sūdubedrē, līdz no kāda blakusstāvētāja sadzirdi, ka biļeškasu sistēma esot uzkārusies. (it kā pārklājas ar nepietiekami pamatotu secinājumu izdarīšanu, bet tomēr kas cits)

uznāk tā skarbi, kad dzīvoklī vai darbā, satiekot kādu no biedriem, neatceros, vai jau esam šodien sveicinājušies, jo ikdienas procedūras, vide un citi apstākļi gadās tik spiedīgi vienveidīgi, ka pārklājas un sabiezē putrā, traucējot izšķirt atsevišķas dienas. vienkāršāko glābiņu no tās pēcsajūtas atrodu kaut vai tējas zortes, ausīs jau iesūnojušās mūzikas vai lasāmvielas radikālā nomaiņā - vismaz uz laiku un savā mazajā lauciņā tas darbojas un pašlaik ar to pietiek.

bet zīmīgi šķiet tas, ka šādas situācijas uzrodas tikai kopš dzīvoju un strādāju ~kopā ar vairākiem [C]itiem, ar ko ikdienā reti sanāk kas vairāk par "čau! - čau!" attiecībām un lietišķām runām.

tik uzjautrinošu zinātniska pētījuma aptauju (nu, man ik pa laikam gadījās ķiķināt) vēl nebiju pildījis. bezmaz jāatvainojas autorēm :)

aptauja ir par dusmu izpausmes veidiem un jautrību radīja detalizētie piemēri, ko respondentam jāapsver, novērtējot, cik pieņemama ir kāda rīcība dusmošanās laikā, piemēram, kniebt cilvēkam, uz kuru ir dusmas vai veikt elpošanas vingrinājumus.
brīžiem likās, ka aptauja veidota nevis ar nolūku izvilkt atbildes pētījumam, bet 1) ievilkt respondentu ~pašgrēksūdzē, lai tas izvērtētu savu uzvedību morāles "zelta likuma" (nedari citam to...) kontekstā un 2) sniegt pamācošus piemērus, kā rīkoties, lai mazinātu dusmas ("Aprakstīt dusmu izraisīto situāciju dienasgrāmatā" u.tml.). tātad aptauja.

jāatzīst, ka gandrīz ne reizi neatbildēju ar "Pilnībā nepieņemams", jo ticu, ka var gadīties attaisnojoši iemesli arī pavisam ekstrēmai rīcībai. aizpildīju godprātīgi un nopietni, cik nu spēju.

arī mans rokraksts izskatās pēc veca vīra, kas brien pa sniegu caur baltu puteni klūpot

1) šovakar, lai paspētu kaut cik pieklājīgā pulksteņlaikā nokļūt pie savējiem dzimtajā pilsētā, steidzos uz autobusu, bet atdūros pret kāpņutelpas durvīm, kuru elektroniskā slēdzene, iespējams, sala dēļ negribēja sadarboties. uzreiz aiz manis nāca kāds jauneklis, kam ļāvu izmēģināt roku. durvis nepadevās, viņš pieticīgi un klasiski nolamājās, es savukārt īsumā pastāstīju, ka tā gadās. ilgi nestāvējām, jo ierosināju atkrampēt otru parasti nekustināmo vērtni, kas pēc tam ļāva brīvību iegūt ar spēku. viņš noteica, ka cerams iekšā tikt varēs, bet man nenāca prātā par to satraukties, jo atgriezīšos tikai pēc vairākām dienām. un aizgājām katrs uz savu pusi.

2) steidzot tālāk, nolēmu ieskriet rimi pēc dzēriena un nākot laukā slinki rotējošajās virpuļdurvīs aizdomājos, skatoties tālumā. kad pēc mirkļa atgriezos realitātē un spēru sparīgu soli, lai izietu no apaļās durvjtelpas, ar seju sulīgi atsitos stiklā (komplimenti stikla mazgātājiem!). pakaunējos, pasmīkņāju par sevi un pieliku pie sadauzītās uzacs sniegu. pamanījis, cik maz atlicis līdz autobusam, sāku rikšot un pamanīju, ka uzacs asiņo. salvešu kabatā nebija, cimdu smērēt negribējās, tāpēc izlīdzējos ar pirmo, ko atradu somas kabatā - melnām zeķēm (tīrām!). pretī nākošie cilvēki skatījās sarauktām pierēm, bet es atbildēju ar "viss kārtībā!" smaidu. pēc tam autobusdurvju atspulgā pamanīju, ka viena asinspile pāri visam vaigam atstājusi svītru, stilīgu, protams. blakus stāvošs vīrietis apjautājās, vai man kāds uzbrucis, uz ko es smejot piecos vārdos izstāstīju muļķīgo atgadījumu. un kāpu iekšā autobusā.

un pļāķ, ko viens mirstīgais var iesākt ar simtslatnieku? nest uz banku, krogu vai mazmājiņu?

kārtējais raunds cīņā ar sevi par gulētiešanas/mošanās laiku politiku (klasisks Night Guy vs. Morning Guy). pārāk tomēr ierasti kļuvis tas, ka eju gulēt (agrākais) četros, bet mostos vienos. un es pat neballējos/nelietoju neko īpaši uzbudinošu, cik zinu. pašreiz jēdzīgākā pieeja liekas mocīt un trenēt Morning Guy'u kā tādā astoņdesmito bojevikā - močīt viņu enerģiskas, tomēr sirdi plosošas mūzikas pavadībā līdz sviedriem, puņķiem un asinīm, sākot ar spaini auksta ūdens, rīta skrējienu, īpašu vingrojumu kompleksu un kellogs kornfleiksu. vismaz pēdējais - check.

man reizēm tīk patamborēt sazvērestību teorijas un uzsist pa kādam mītiņam. droši vien tā ir brutāla laika sišana un upurēšana Nelabajam, bet laiku pa laikam uznāk un prasās. ja rēķinies ar riskiem, ka iesaisties laika sišanā [turklāt tas jau ir noziegums grupā - vainu pastiprinošs apstāklis], novērtējiet svaigāko garadarbu no šīs pseidoteoriju tamborēšanas sērijas.

1) Pankūka, izcepusies Talsos pie paziņu paziņām pirms pāris dienām

[te lielā bilde, ko pētīt ar lupu]
kad šo attēlu ieraudzīju kādā galerijā oranžajā portālā, atcerējos

2) Stāstu par Dimu

(pēc izlasīšanas) pievērst uzmanību šiem punktiem:
- helikopters virs Krievijas
- uzraksts virs helikoptera (krievu valodā?)
- Dimam šogad būtu 24 (skat, kas krīt starp helikopteru un Krieviju)
- stāsta iedvesmotais Deerhunter skaņdarbs Helicopter publiskots šogad pirms diviem mēnešiem

bet vispār man kļuva skumji.

zaudētā laika kompensēšanai varbūt der palasīt par cilvēku tirdzniecību mūsdienās

velosezonu noslēdzu ar (noteikti) elegantu manevru pēdējā pagriezienā pirms namdurvīm, protams, priekšnesumu pabeidzot profesionāli - uz kājām un ar mirdzumu acīs.

ir jau visādi, bet vakardienas prieks bija eureka ~atzīšanās, ka pie viņa at-izdzēšanās vismaz daļēji var vainot mani. es taču tikai mazliet pačīkstēju, bet, re, ar to vismaz kādam laiciņam pietika, cerams. manuprāt, mums nevajadzētu izturēties vienaldzīgi pret tiem draudzējamajiem, kas nolemj ņemt un vairs nerakstīt. tas taču ir pret sabiedrības interesēm kopumā!
arī savu asiņu + šņabja dzeršana bija iespaidīgi, tāpat kā velnu dancināmās Sprīdīšmelodijas apgūšana uz blokflautas (bīstieties!), tomēr cilvēciskie momenti un sasniegumi tajā lauciņā paliek ārpus konkurences.

manā pašreizējā režīmā rītu lietderīgums ir iespējā vieglāk atrast mājas pēc garākas naktsstaigas. varbūt vēl arī kādām pusperversām idejām - celties un izdarīt to, ko nevarētu paveikt dienas laikā.
kā pamošanās laiks ideāls ir pusdienlaiks, jo tad ir vissiltāk un vairums darbarūķu savus grabošos cirvīšus uztrinuši un jau aizstiepuši. tikai tas dienasgaismas trūkums.

bet, bet, bet. kādreiz būšu cīrulis!

1) kad biju jau iejuties pilsētas ņiguņegā un samierinājies, ka Jurītis visu ceļu ņaudēs, priekšā uz trotuāra uzradās policisti, kas skatījās augšup, kur trešā vai ceturtā stāva logā sēdēja, dīdījās un garāmgājējiem par prieku jautri kājas šūpināja laikam kaut ko spārnojošu samaucies vai nopietni slims vīrietis. bet kaut kā Jurīša ņaudēšana un veselības problēmas tobrīd likās svarīgākas, lai es apstātos un papētītu. patiesībā pat neatskatījos - gluži kā vēsie varoņi bojevikos.

2) vēlāk pietuvojos kādai slaidai glauni ģērbtai sievietei, kas acīmredzot manus soļus nedzirdēja, bet Jurīša izmisīgos ņaudienus gan. tāpēc, lai ar acīm atrastu ņaudētāju, viņa ejot pagrieza galvu, tad pamanīja aiz muguras mani ar kaķkasti, bet nepamanīja, ka priekšā asfaltā ir neliela iedobe, paslīdēja vai aizķērās un turpat sabruka visā savā krāšņumā. traģikomiskā noskaņā žēli, taču ar pussmaidu atvainojos, viņa atteica, ka pašas vaina vien bijusi ("jo, es skatījos kur kaķītis ņaud...") un viss esot kārtībā, bet es nesapratu, ko darīt, muļķīgā kārtā pat nepapūloties padot viņai roku, lai palīdzētu piecelties... gahhh.

mazliet pašaustīju sevi, padalījos vainas sajūtā ar Jurīti un nesāmies tālāk, kur nekas tik interesants vairs nenotika.

ir tomēr kāds labumiņš tai melomānijā - bez tās diez vai gadītos rīti kā šis ar iepriekš nemanītu saulainu Dead Can Dance kantrī tipa dziesmiņu. ja vien kāds jau būtu sataisījis brokastmaizītes un nebūtu jāstiepj kaķi uz 2km attālo klīniku, viss būtu pavisam saulaini.

tas bija kavers šai dziesmiņai: http://www.youtube.com/watch?v=T4-vvLF_3dE

***

un man patīk ideja par bērēm rītausmā un sēru etiķetes nahrenizēšanu.
jo
LESS TEARS! MORE ACTION!

ja Jurītis būtu gana slavens, varētu ielikt viņu iekš dubultnieki kopā ar

.