"a love letter to both retro gaming and Twin Peaks"

Black Lodge 2600, oldskūlīga bezmaksas spēlīte, 15 MB.



Geimplejs gan izskatās patraki, ja nav rasts pie 8 bitiem.

Komūnā naaves_studija pacēlās tēma par nāvi datorspēlēs un ir diezgan interesanti, ja paurķējas, varētu pat ~antropoloģisku pētījumu veikt. Diez vai tēmu var nošķirt no ētiskās diskusijas par nāves un vardarbības pārlieko (?) atainojumu filmās, datorspēlēs un medijos vispār, bet šoreiz tā virspusīgāk, vairāk izklaidei. Te video vieglam čiks un viss ievadam [2'25"].

Bet, ja kārojas redzēt, kā no Mario nožēlojamās spudūc aizkrišanas viņsaulē tikām līdz Doom, Mortal Combat un Resident Evil ēverģēlībām un vēl tālāk (līdz 2009.g. sākumam), kur maz esmu ciemojies, jāskatās un jālasa šo: Death by the Decade: The evolution of dying in games.

Naktī kaut kur manā daudzstāvenē vairākkārt auroja kāds vīrietis tā kā filmās par pagrabā uzaugušajiem. Un no rīta pie ārdurvīm šāda zīmīte.

kāpēc ne?
veicot vienu procedūru, veldzējies ar analoģiskas rezultātu un plāno nākamo.

lai par kādu, bet par māņticīgu sevi neuzskatu, arī ar intuīciju nevaru lepoties, tomēr esmu pārliecināts, ka spēju ātri sajust riebīgus cilvēkus, savilkt kopā grūti kategorizējamu īpašību kopumu pēc pavisam īsa kontakta. un par spīti tam, ka parasti dodu treknu uzticības avansu. skaidrojums droši vien pus-ŠerlokHolmsisks: ir taču rakstura iezīmes un paradumus nododoši sīkumi, kas atklājas intonācijās, žestos, valodas niansēs un citās izpausmēs, pat ja ne vienmēr izprotam pirmā saistību ar otru.

garlaicīgi vienkāršs piemērs: reiz vilcienā manīts papūris sirms vīrietis momentā radīja psihopāta / sadista iespaidu - ass, aizdomīgs skatiens sarkanās acīs, sakniebtas lūpas un kaut kāds acīmredzams iekšējs spiediens viņu padarīja par dēmonu, ar ko galīgi negribētu kādas darīšanas.

varbūt ielēdzas neapzināta privātā fenotipoloģija (~personības raksturošana, vadoties pēc izskata), bet diemžēl tas strādā pārsvarā tikai ar uzkrītoši nepatīkamiem cilvēkiem (nāk prātā N.Sakss). sabojāt iespaidu jau vienmēr bijis daudz vieglāk kā to labot.

p.s. izlasīju frendlisti un starp jaunākajiem ~15 ierakstiem pamanīju gan atslēgvārdu "dēmonisks", gan "Pārdabiskas Spējas" :) tā ~selektīvā uztvere / un it-kā-sakritību ievērošana ir visai jautra lieta, kad mēģina no malas paskaties.

iespējams, skaistākais kompliments, ko man gadījies saņemt, lai gan pat īsti nezinu autoru: "esmu kā dīķis, kurā var noslēpt līķi". tas esot par spēju glabāt noslēpumus. ir jau tīkami, kad kāds vaļsirdīgi izstāstās un aizraujas elpa, kad kas slēpjams atklājas nejauši un ļauj saskatīt iepriekš neredzētas sakarības. tomēr neliekas, ka ilgtermiņā pašam tas nāk par labu - trauciņš pildās ar vielām, kuru savstarpējā reakcija grūti prognozējama, tādēļ var ne vien līdz sliktai dūšai mutuļot, bet, kas zina, varbūt sprāgt vai saēst trauka sienas. beznoteces dīķi, kuros par daudz sakrājas kaut kas no malas, aizaug.

par mirušiem runājot, pēdējā laikā to man ir par daudz un ne tikai filmās, grāmatās, ziemas izskaņa vispār saistās ar bērēm. kaut marta ūdeņi to aizskalotu un izskalotu.
♫

man reizēm tīk patamborēt sazvērestību teorijas un uzsist pa kādam mītiņam. droši vien tā ir brutāla laika sišana un upurēšana Nelabajam, bet laiku pa laikam uznāk un prasās. ja rēķinies ar riskiem, ka iesaisties laika sišanā [turklāt tas jau ir noziegums grupā - vainu pastiprinošs apstāklis], novērtējiet svaigāko garadarbu no šīs pseidoteoriju tamborēšanas sērijas.

1) Pankūka, izcepusies Talsos pie paziņu paziņām pirms pāris dienām

[te lielā bilde, ko pētīt ar lupu]
kad šo attēlu ieraudzīju kādā galerijā oranžajā portālā, atcerējos

2) Stāstu par Dimu

(pēc izlasīšanas) pievērst uzmanību šiem punktiem:
- helikopters virs Krievijas
- uzraksts virs helikoptera (krievu valodā?)
- Dimam šogad būtu 24 (skat, kas krīt starp helikopteru un Krieviju)
- stāsta iedvesmotais Deerhunter skaņdarbs Helicopter publiskots šogad pirms diviem mēnešiem

bet vispār man kļuva skumji.

zaudētā laika kompensēšanai varbūt der palasīt par cilvēku tirdzniecību mūsdienās

atlaižos, mierīgi skatos kompī filmu, taču brīdī, kad uz mirkli it kā iestājas klusums, nesen iegādātās ne visai ūberkrutās skaļruņu sistēmas tumbiņās kaut kas klusi runā, burkšķ. nopauzēju filmu, lieku tumbiņu pie auss, bet tur skan kaut kas, kas dikti izklausās pēc LR1 analoga tikai krieviski! un diezgan sakarīgā kvalitātē, lai gan nelielu īsviļnu radio sīcoņu var saklausīt.

un tas vēl nav viss - tagad mazajā maģītī klausoties radionabu, vecais aparātiņš cītīgi ar šņācieniem ilustrē katru darbību, ko veicu monitorā, piem., internetpārlūka favorītu aili paplašinot vai sašaurinot.

kaut kā agrāk (pirms jaunās tumbiņtehnikas iepirkšanas) šādi joki nebija manīti.
dakter, vai tas ir normāli?

Noskatījos video par cirslīšiem (sākot no 1m 49s), kurā teikts, ka viņu sirdspukstu skaits ir 300 sitieni minūtē un līdz ar to arī citas ķermeņa funkcijas noris ātrāk.

Skatoties šo, atcerējos senus mazpadsmitgadnieka pārdzīvojumus no garākām pastaigām un blandībām pa mežiem. Vairākkārt, kad jau labu laiku biju staigājis, vērojis, klausījies putnus, lēcis pāri grāvjiem un nogāztiem kokiem, uzradās dīvaina sajūta - sāku satraukties, jo nesapratu, cik steidzīgi eju/skrienu un daru visu ko citu - vai nedaru to "pārāk steidzīgi". Šķiet, ka toreiz pēc pāris mežā pavadītām stundām man mēdza nojukt kaut kāds bioloģiskais metronoms, kas parasti noregulējas, komunicējot ar citiem cilvēkiem (visplašākajā nozīmē), piemēram, sarunājoties (~vārdu skaits minūtē) vai vienkārši soļojot kopā ar kādu. Izdomāju, ka tas dēļ sīkajiem putniem dziedātājiem, kuri nemitīgi no visām pusēm mani ielenc ar savām dziesmām, kas parasti ir visai spalgā balstiņā vīterotas, čivinātas un vidžinātas un reizēm izklausās pēc ar baterijām darbināma un gaismiņās mirgojoša rotaļu kalašņikova, kas elektroniskā balsī pārmaiņus dzied vairākās valodās - trrr-trrr, piu-piu-piu, da-da-da-da-da u.tml.

Paraugi klausāmi šeit

Ap to pašu laiku arī kaut kur salasījos ~teoriju, ka katrai dzīvajai būtnei defaultā ir atvēlēts aptuveni vienāds sirdspukstu skaits - gan lielai, gan mazai. Un jo ātrāk kādam sirsniņa pukst, jo ātrāk iztērējas kredīts - dzīve aizskrien ātrāk (droši vien runa bija par ~vielmaiņas ātrumu kopumā). Ar to arī esot saistīta konkrētās būtnes pasaules uztvere - cirslīši vai, piemēram, kolibri pukstina sirdi fiksāk un fiksāk arī uztver pasauli + attiecīgi ātrāk kustas un reaģē. Un ātrāk mirst.
nez, ja cilvēks ilglaicīgi dzīvotu telpā ar vairākiem cirslīšiem un kolibri, vai tas neizbēgami neietekmētos no viņu bioloģiskā metronoma?

Lai nu kā, toreiz nebija patīkami, jo iekšēji konfliktēja tāds kā sensomotorais (ja?) aparāts un kaut kāda dziļa aizdoma, ka galīgi nav tā kā parasti. Ka kustos neierasti steidzīgi. Neērtā sajūta saglabājās līdz brīdim, kad samanīju kādu palīdzīgu civilizācijas zīmi, piem., dzirdēju tālumā ierūcamies motorzāģi un centos šo skaņu ņemt par paraugu būšanai "pareizajā ātrumā".

Lai cīnītos ar problēmu, izdomāju, ka vajag "iemācīties" kādas dziesmas tempu un tad kritiskajā brīdī to vienkārši atsaukt atmiņā un bez maz dejojošā solī laimīgi doties tālāk. Toreiz palīdzēja kāds no Modern Talking gabaliem. Vismaz likās, ka palīdz.
Paldies, Dīter un Tomas.