Es vienmēr esmu aizrāvies ar kukaiņu pētīšanu, vismaz sākot ar enciklopēdijām un 1.-2. klases laikā vafeļtortes kastē sadurstītu kukaiņu kolekciju. Mamma, kas vienmēr bijusi atbalstoša, gādīgi ierādīja kukaiņindi, ar ko žmiegt ekseplārus burciņas gāzes kambarī.
(  vēl  )

Es zināju, ka kādreiz man dārziņš būs, pat ja sākumā uz balkona un palodzes. Gribējās mums, bet baigās tāpat sanāca solo. Kreses iegaršojās laputīm, agerāti iznīka un par prastām samtenēm taču neviena sevi cienoša dāma tāpat nepriecājas. Paliku ar vārgulīgām dillēm, maurlokiem, pētersīļiem un baziliku - abi pēdējie joprojām gan turas uz kātiem. Pēc krešu izsūkšanas laputis iekāroja arī daļu pētersīļu un diļļu. Atļāvu, lai vismaz kādam prieks.
 

"Dike uzskata, ka būtu ievērojami vieglāk pārvarēt rietumnieku aizspriedumaino attieksmi pret kukaiņu ēšanu, ja izdotos vienkārši mazliet mainīt leksiku, kāda tiek lietota, aprakstot uzturā lietojamos kukaiņus."

"Ja jūs teiksiet, ka tie ir miltu tārpi, vārds "tārpi" viņos izraisīs nevēlamas asociācijas. Nelietosim vārdu "tārpi". Ja mēs izmantosim latīniskos nosaukumus, piedāvājot, teiksim, Tenebrio kīšu, tas izklausīsies krietni stilīgāk, un tas pieder pie mārketinga." (RL, 37.lpp.)

Tas ir tas pats, par ko mēdz runāt dzīvnieku aizstāvības nometnē, tikai virzieni atšķiras. Te, manuprāt, spilgtākais piemērs - Joan Dunayer veidotā tabula ar pašreizējiem un vēlamajiem apzīmējumiem: Avoiding Speciesist Terms.

Par šo sarakstu gan, iespējams, pasmīkņātu arī daudzi rūdīti "savējie", jo vairāki ieteikumi var šķist aizvainojoši, lai cik atbilstoši tie būtu, piem., "cattle enslaver". Turklāt reformu robeža ir neskaidra - arī metaforas un izteicienus, kā "divi zaķi ar vienu šāvienu", "dāvinātam zirgam...", par "zīli rokā" u.c. var nosaukt par sudzistiskiem jeb tādiem, kuros citu sugu būtnes tiek priekšstatītas pirmkārt kā resursi un līdzekļi. No otras puses, robežas nenoteiktība nav iemesls jautājuma ignorēšanai - Dunayer (tāpat kā Dike) vismaz šajā gadījumā runā par ikdienas praksēm un reālām lietām, kur vārdu izvēlei ir praktisks, ētisks un sociāls svars salīdzinoši nepastarpināti.

Nesen par to pašu arī pie thel: http://klab.lv/users/thel/94795.html

kāpēc ne?
veicot vienu procedūru, veldzējies ar analoģiskas rezultātu un plāno nākamo.

laikam hominīdiem jeb cilvēkveidīgajiem radījumiem raksturīgā kaifa ķeršana no citu čakarēšanas un mocīšanas ir izplatītāka nekā varētu domāt:


šis huligāns esot gibons.

Noskatījos video par cirslīšiem (sākot no 1m 49s), kurā teikts, ka viņu sirdspukstu skaits ir 300 sitieni minūtē un līdz ar to arī citas ķermeņa funkcijas noris ātrāk.

Skatoties šo, atcerējos senus mazpadsmitgadnieka pārdzīvojumus no garākām pastaigām un blandībām pa mežiem. Vairākkārt, kad jau labu laiku biju staigājis, vērojis, klausījies putnus, lēcis pāri grāvjiem un nogāztiem kokiem, uzradās dīvaina sajūta - sāku satraukties, jo nesapratu, cik steidzīgi eju/skrienu un daru visu ko citu - vai nedaru to "pārāk steidzīgi". Šķiet, ka toreiz pēc pāris mežā pavadītām stundām man mēdza nojukt kaut kāds bioloģiskais metronoms, kas parasti noregulējas, komunicējot ar citiem cilvēkiem (visplašākajā nozīmē), piemēram, sarunājoties (~vārdu skaits minūtē) vai vienkārši soļojot kopā ar kādu. Izdomāju, ka tas dēļ sīkajiem putniem dziedātājiem, kuri nemitīgi no visām pusēm mani ielenc ar savām dziesmām, kas parasti ir visai spalgā balstiņā vīterotas, čivinātas un vidžinātas un reizēm izklausās pēc ar baterijām darbināma un gaismiņās mirgojoša rotaļu kalašņikova, kas elektroniskā balsī pārmaiņus dzied vairākās valodās - trrr-trrr, piu-piu-piu, da-da-da-da-da u.tml.

Paraugi klausāmi šeit

Ap to pašu laiku arī kaut kur salasījos ~teoriju, ka katrai dzīvajai būtnei defaultā ir atvēlēts aptuveni vienāds sirdspukstu skaits - gan lielai, gan mazai. Un jo ātrāk kādam sirsniņa pukst, jo ātrāk iztērējas kredīts - dzīve aizskrien ātrāk (droši vien runa bija par ~vielmaiņas ātrumu kopumā). Ar to arī esot saistīta konkrētās būtnes pasaules uztvere - cirslīši vai, piemēram, kolibri pukstina sirdi fiksāk un fiksāk arī uztver pasauli + attiecīgi ātrāk kustas un reaģē. Un ātrāk mirst.
nez, ja cilvēks ilglaicīgi dzīvotu telpā ar vairākiem cirslīšiem un kolibri, vai tas neizbēgami neietekmētos no viņu bioloģiskā metronoma?

Lai nu kā, toreiz nebija patīkami, jo iekšēji konfliktēja tāds kā sensomotorais (ja?) aparāts un kaut kāda dziļa aizdoma, ka galīgi nav tā kā parasti. Ka kustos neierasti steidzīgi. Neērtā sajūta saglabājās līdz brīdim, kad samanīju kādu palīdzīgu civilizācijas zīmi, piem., dzirdēju tālumā ierūcamies motorzāģi un centos šo skaņu ņemt par paraugu būšanai "pareizajā ātrumā".

Lai cīnītos ar problēmu, izdomāju, ka vajag "iemācīties" kādas dziesmas tempu un tad kritiskajā brīdī to vienkārši atsaukt atmiņā un bez maz dejojošā solī laimīgi doties tālāk. Toreiz palīdzēja kāds no Modern Talking gabaliem. Vismaz likās, ka palīdz.
Paldies, Dīter un Tomas.

[Papildinājums 3 gadus vēlāk - Šobrīd es vegānismu nekādā ziņā neaprakstītu kā uztura veidu, bet diemžēl tā ir noticis šajā atzīšanās tekstā. Vegānisms drīzāk ir tāda attieksme pret dzīvi un sajūtošām būtnēm, kurā tās nav pieņemami izmantot kā mūsu resursus, vienalga, vai tie būtu cilvēki, vai citu sugu pārstāvji.]

Reiz sensenos laikos - šķiet, ka pirms kādiem pieciem gadiem, kad vēl mācījos vidusskolā, Lieldienu rītā piecēlos no gultas, piegāju pie loga un nopriecājos par saulaini mākoņaino skatu. Tad galvā uzradās vieni no retajiem poētiskajiem vārdiem, kas tur ir uzradušies:

šorīt es redzēju trīsdimensiju debesis
ir Lielā diena klāt
Jēzu, nāc!
gribu tevi ar vistu olšūnām pacienāt

Diezgan jau ķecerīgi, bet tas, manuprāt, tādam tīņa vecumam ir atbilstoši. Neatceros, vai jau tad biju pateicis "nē" dzīvnieku ēšanai (lielā mērā pateicoties Naura un Gača piemēram), bet acīmredzot jau toreiz olas uztvēru kā kaut ko vairāk par veikalā izaudzētiem produktiem . Apmēram tad arī sāku interesēties par veģetārismu - gribēju noskaidrot, kas tad šos te divus minētos čaļus varētu būtu padarījis par gaļas neēdājiem. Tik ļoti sainteresējos, ka pat uzrakstīju ZPD par to. Īstos Naur'n'Gač iemeslus gan neuzzināju, bet sapratu, ka gaļas ražošanas process (kūtīs, fermās, kautuvēs, gaļas kombinātos) ir pārāk asiņains un brutāls priekš manis, lai es to atbalstītu - ēdot gaļu.
Esmu lielu daļu bērnības nodzīvojis laukos, tāpēc ir nācies vismaz daļēji redzēt, dzirdēt un saost "cūku bēres". Protams, tas viss nelikās diezko pievilcīgi, tomēr to pieņēmu par normālu lietu - neviens no pieaugušajiem taču neko neiebilda, tātad tā jābūt.. Ja tamlīdzīgas lietas ir notikušas un gaļa ēsta kopš sevi atceros, jautājumi par to nevar rasties un arī neuzrodas. Bet tajos vidusskolas gados biju kļuvis par normālu dumpiniecisku tīni, kam visādas nestandarta lietas likās interesantas, laikam arī tāpēc uz to visu paskatījos vēlreiz - bet bez striktiem iepriekšpieņēmumiem par to, ka "tā ir pasaulē iekārtots" un tamlīdzīgām lietām. Šķiet, ka arī tāpēc man izdevās tik nopietni tai veģetārisma lietā iebraukt un tur arī palikt.

Ja jau pasaulē (un pat Latvijā!!!!!) ir tik daudz cilvēku, kas vēl nav nomiruši gaļu neēdot un, ja lopu turēšanas un kaušanas lietas tomēr ir diezgan riebīgas, tad nafig ēst gaļu? Tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts un tā dara gandrīz visi? Tāpēc, ka gaļu reizēm var garšīgi pagatavot? Sapratu, ka šādi attaisnojumi ir nejēdzīgi un liekulīgi, ja atzīstu, ka manas rīcības dēļ nevienam nevajadzētu ciest bez īpaša iemesla. Bet to, ka man garšo un to, ka tā ir pieņemts, nekādi nevaru uzskatīt par īpašiem iemesliem. Vienīgais, par ko satraucos bija veselība - vai es - nabadzīgais un slinkais skolnieks spēšu jēdzīgi paēst un nesaķert kādu riebīgu kaiti? Viss gan izrādījās daudz vienkāršāk nekā sākumā likās - atklāju dažādus sen aizmirstus un agrāk nepazīstamus produktus un ēdienus, raizes pazuda tāpat kā desainās maizes .
Pēc vidusskolas iestājos LU filosofos, jo joprojām biju tāds pats dumpiniecisks tīnis, kas īsti nezina, ko grib un uzdod "liekus" jautājumus. Un izrādījās, ka tā bija ļoti piemērota vieta, jo joprojām cītīgi interesējos par šo jautājumu, kaut sākumā neapzinājos, cik tā ir piemērota. Tā nu esmu nolēmis šajā virzienā rakstīt arī bakalaurpapīru. Nācās pastudēt nopietnus tekstus un rezultātā esmu nonācis pie tā, ko gribu ar šo visu penteri teikt -

tagad "oficiāli" arī vairs neēdu piena produktus un olas.

Pārtieku tikai no burkāniem. Kādu laiku bija licies, ka ēst olas un dzert pienu ir normāli, jo nevienu tā dēļ neslaktē. Bet neapjēdzu, ka tas nav tik vienkārši - arī dējējvistas un slaucamgovis pēc laika tiek nokautas un pārstrādātas desās, kotletēs un mājdzīvnieku barībā, tā vietā, lai pavadītu mierīgas vecumdienas, baudot cilvēku pateicību. Turklāt ne jau tikai mūža beigas, bet visa šo dzīvnieku dzīve parasti ir pavadīta neapskaužamos apstākļos - milzīgās fermās nenormālā saspiestībā un ar minimāliem apstākļiem izdzīvošanai. It kā jau arī tas viss bija dzirdēts, bet neienāca prātā, ka es to bez ierunām atbalstu. Un to apzināties nav patīkami. Šāda nosacīti skaidra apziņa par notiekošo arī bija pēdējais grūdiens, kā rezultā nolēmu iet tālāk.
Galvenās bažas atkal bija par sakarīgu veselību, bet sapratu, ka mana visai bagātīgā bez-gaļīgā ēdienkarte jaulielā mērā ir bez piena un olām - tātad neko daudz arī nenāktos "upurēt". Tā nu te es esmu - pārliecināts, ka ir nejēdzīgi likt kādam ciest tikai tāpēc, ka man kaut kas garšo.

Protams, daudziem tas izskatās pēc briesmīga radikālisma un ultra liberālisma, bet, manuprāt, tādā gadījumā par radikālu es būtu saucams arī tāpēc, ka, piemēram, noraidu JEBKĀDU cilvēku paverdzināšanu (vistiešākajā tās nozīmē), neskatoties uz to, cik labos apstākļos tie tiek turēti.

Nu ko - apsveiciet mani, vēliet veiksmi, skaidru galvu un spēku saprast, ka citiem šis jautājums var būt pilnīgi vienaldzīgs. Un, ja tomēr vēl brauksiet pie manis ciemos, samierinieties ar domu, ka nāksies ēst tikai burkānus.

Ā, un kā jums liekas, cik dienas man vēl atlicis dzīvot?