Vērtīgākais guvums bija adrenalīnaini noķerts un pāris dienas mērdēts irsis. Dažus gadus vēlāk sajūsmināts noķēru arī degunradžvaboli (Oryctes nasicornis). Ja arī tobrīd kolekcija būtu vēl aktuāla, gan jau piespraustu arī viņu.
Reiz, pētot akmeņus (tur fosīlijas!), pamanīju jātnieciņu vai ko līdzīgu - lapseņveidīgo, kas iedēj olas citu kukaiņu kāpuros - gandrīz kā dzeguze svešās ligzdās. Viņa tobrīd ar to arī nodarbojās un izraisīja manī kaut kādu "kā-tā-drīkst?!" šoku, tāpēc iztraucēju aktu, lai gan, iespējams, jau par vēlu. Tas varētu būt sapņa bērnu lapsenes prototips.
Un kas zin, kas tur galvā un kā, bet pavisam iespējams, arī dzēšgumijgalvai bij sapnīša iestudēšanā sava loma.
Mazpadsmit gados zooveikalā iepirku Madagaskaras šņācējtarakānu (Gromphadorhina portentosa)
un Centrālamerikas milzu meža prusaku (Blaberus giganteus). Abi gan ilgāk par 2 gadiem nenodzīvoja. Rituāliskā noskaņā kremēju krāsnī sērkokkastītē.
Nesen savācu kāpņutelpā samiegojušos kameni, ko ietītu maisiņā aizvedu līdz krūmiem. Atbrīvošanas laikā pamanīju, ka ap pūkainā kukaiņa kakla daļu (kur laikam ar kājām nevar pakasīt) ir čupiņa ar blusveidīgiem parazītkukaiņiem. Bezpalīdzīgā šķebinājumā palaidu kameni lidot, lai pati tiek galā.
Cita aktuāla kukaiņtēma: dāmistabā zem duškabīnes mitinās sudrabaino zvīņeņu (Lepisma saccharina) ģimene,
Un šovakar kaķis no balkona iestiepa maijvaboli, ar ko paspēlēties. Vienu segspārnu jau bija nograuzis, otru sakodis. Atņēmu, izmetu un pasodījos par domestikācijas nesto huiņu lavīnu.
Vegānisms un anti-sudzistisks pasaules uzskats sagādā piedzīvojumus arī mikrolīmenī. Kopš personiskās ~paradigmas maiņas es viņus daudz vairāk redzu kā būtnes, kas līdzinās zīdītājiem un citiem "tipiskajiem" parādes piemēru dzīvniekiem. Rezultātā arī adoptētajam kaķbērnam traucēju kukaiņu medīšanu, kas viņai dzīvoklī ir viens no retajiem kaķiskajiem prieciņiem.