Es vienmēr esmu aizrāvies ar kukaiņu pētīšanu, vismaz sākot ar enciklopēdijām un 1.-2. klases laikā vafeļtortes kastē sadurstītu kukaiņu kolekciju. Mamma, kas vienmēr bijusi atbalstoša, gādīgi ierādīja kukaiņindi, ar ko žmiegt ekseplārus burciņas gāzes kambarī.
(  vēl  )

Nedaudz nokavēts, bet sakarā ar "Nevermind" 20gadi jāatzīmē, ka tā bija pirmā kasete, ko nopirku un ļoti veiksmīgi nopirku, ņemot vērā, ka praktiski neko par viņiem tolaik nezināju. Droši vien tomēr "Manā" biju kaut ko salasījies.
Talsos, ja nemaldos, veikalā, kas tolaik saucās "Rema 1000" un maksāja 3Ls.
Un joprojām cepī.

Rokoties IMDb, (pat varētu teikt - beidzot) uzdūros filmai "Faces of Death". Pamatskolas gados ar draugu videonomā ņēmām un noskatījāmies visas krieviskotā "Лики смерти" daļas, kas sastāv no inscinētām un dokumentālām nāvju un brutālu izdarību epizodēm (eksekūcijas, negadījumi, pašnāvības, dzīvu pērtiķu smadzeņu ēšana, jū neim it).

Ar laiku plus radniecīgā rotten.com papildterapiju bērnišķā interese saplaka un jutīgums notrulinājās, atstājot salkanrūgtu dīvainas pieredzes sajūtu, bet joprojām mēdzu par to iedomāties ar gandarījumu, it kā būtu laikus apgraizītas dekoratīvi emocionālas nezāles un tagad dārzu vieglāk kopt. Gribētos vien labāk saprast, kā tas iespaido empātijas attīstību (par ko it kā nesūdzos) un cik prātīgi ir ko tādu ieteikt citiem bērniem.

vai tā varētu būt, ka multene par Dillī Dallī [vs. Perpendikuls] ir kaut kādā ziņā slēpti sovjet-kritiska? ( ... tālāk ... )
Ļaunais Perpendikuls ievieš kārtību - taisa pelēkos betona kvadrātus:
( ... tālāk ... )

kaut kāds laika mašīnas efekts man rodas jau no šiem ievadkadriem vien:

( gimme mōr )

atceļā no Estōnijas izbraukuma šosejmalas Statoilā kamēr biedri iepirkās, pētīju, ko tad tādā vietā var nopirkt un pamanīju, ka pie kases rindā stāvošs un smaidošs jauneklis ap 25 man kaut ko mēģina pateikt. pagāju tuvāk, lai kaut ko arī dzirdētu - šīs saka, ka par 70% liekas, ka esam kautkurkautkad tikušies. samiedzu acis, lai labāk atmiņas aparāts darbojas un iegūstu līdzīgi stipru pārliecību - 65%. pateicu, no kura Latvijas gala esmu un līdzarto kur būtu varējuši tikties, bet šim ar to galu neesot nekāda sakara bijis. nu neko - veiksmes novēlējuši priecīgi atvadījāmies.

pēcāk iedomājos, ka vajadzēja pajautāt vārdu un tad draugos papētīt - varbūt atklājas kāds zīmīgs kopējs paziņa un līdz ar to atvērtos kādas atmiņu slūžas? šādu piemēru es labprāt liktu pretī arī nesen kaut kur manītam izteikumam, ka atmiņas neatjaunojas, cik to ir, tik ir vai kā tamlīdzīgi. gribētos cerēt, ka šis tas vēl glābjams.

parasti es vāji atceros vīnu garšu, izņemot, protams, slavenos 'vīnu saturošos' Agdamu, sangriju, Kagoru. un varbūt vēl kādu. leģendāro izbu. un vēl pāris tos specifiskos. bet neatceros ne jau tāpēc, ka vienmēr būtu vairāk kā vajag. švaki atceros arī pēc nelielām devām. vismaz liekas, ka citiem izdodas labāk.
taču līdz ar to gandrīz katra vīna iepirkšana kļūst par mazliet laimes spēli. kaut kādā mērā jau tas ir pamatoti, jo garšas uztvere (līdzīgi kā citas sajūtas) relatīva - atkarīgas no uztvērēja noguruma pakāpes, kārtas pudeļu rindā, ķermeņa/dzēriena temperatūras utt. kaut kāda uztveres noturība jau vienmēr ir klātesoša, teiksim, sāli ar cukuru varētu sajaukt tikai īpaši neikdieniškā stāvoklī/apstākļos. bet viens vīns no otra atšķiras daudz mazāk kā sāls no cukura. tāpat kā latvietim viens ķīnietis no cita ķīnieša atšķiras maz. tāpat kā kādai īgnai vecmāmiņai visa mūzika, ko tu klausies, liekas vienādas. bet ja padzīvo laiciņu Ķīnā un paklausies to mūziku vairāk, uztvere kļūst smalkāka, saasinās.
tad varbūt jādzer vairāk? bet man jau nav īpašu iebildumu pret šo garšas neatcerēšanos. ir labi. ir interesanti.

kādu laiku manas vecmammas dzīvokļa tukšā istaba (pašai saimniecei esot tālu prom) bija izīrēta jauneklim par kuru neko nezinu. viņam tur piestaigāja arī jauna dāmīte un droši vien arī dzīvojās turpat. vēlāk īrēšanas darījums laikam kaut kā nesmuki tika pārtraukts un rezultātā dzīvoklī palika dažas īrnieka mantas - t.sk. dāmītes dienasgrāmatblociņš.

es, protams, nevarēju atturēties nepapētot. bet tur lielākā daļa no rakstītā bija šifrēts teksts. taču, iespējams, pateicoties krustvārdmīkl'n'atjautības uzdevumu pieredzei man izdevās tekstus atšifrēt - burti bija vienkārši aizstāti ar citiem simboliem.

no dienasgrāmatveida tekstiem blociņā neko vairs neatceros, toties atceros vienu sarakstu atsevišķā lappusē, kur hronoloģiskā secībā bija uzskaitīti jaunekļi, ar kuriem viņa bija darījusi TO. Ar ko, kur, kad un vajadzības gadījumā arī kādas markas mašīnā un kāda tai bija numura zīme. lai tev vēl daudz puišu ar foršām mašīnām, Ilonīt! :)

piedraudzējos ar sevi - līdzīgi kā Uzrocis no "Naksitrallīšiem" sūtīja pats sev vēstules. bet tik traki jau nav. Uzrocis vienkārši ir emo.

man ļoti patika naksitrallīši.

( vēl bildes )

Noskatījos video par cirslīšiem (sākot no 1m 49s), kurā teikts, ka viņu sirdspukstu skaits ir 300 sitieni minūtē un līdz ar to arī citas ķermeņa funkcijas noris ātrāk.

Skatoties šo, atcerējos senus mazpadsmitgadnieka pārdzīvojumus no garākām pastaigām un blandībām pa mežiem. Vairākkārt, kad jau labu laiku biju staigājis, vērojis, klausījies putnus, lēcis pāri grāvjiem un nogāztiem kokiem, uzradās dīvaina sajūta - sāku satraukties, jo nesapratu, cik steidzīgi eju/skrienu un daru visu ko citu - vai nedaru to "pārāk steidzīgi". Šķiet, ka toreiz pēc pāris mežā pavadītām stundām man mēdza nojukt kaut kāds bioloģiskais metronoms, kas parasti noregulējas, komunicējot ar citiem cilvēkiem (visplašākajā nozīmē), piemēram, sarunājoties (~vārdu skaits minūtē) vai vienkārši soļojot kopā ar kādu. Izdomāju, ka tas dēļ sīkajiem putniem dziedātājiem, kuri nemitīgi no visām pusēm mani ielenc ar savām dziesmām, kas parasti ir visai spalgā balstiņā vīterotas, čivinātas un vidžinātas un reizēm izklausās pēc ar baterijām darbināma un gaismiņās mirgojoša rotaļu kalašņikova, kas elektroniskā balsī pārmaiņus dzied vairākās valodās - trrr-trrr, piu-piu-piu, da-da-da-da-da u.tml.

Paraugi klausāmi šeit

Ap to pašu laiku arī kaut kur salasījos ~teoriju, ka katrai dzīvajai būtnei defaultā ir atvēlēts aptuveni vienāds sirdspukstu skaits - gan lielai, gan mazai. Un jo ātrāk kādam sirsniņa pukst, jo ātrāk iztērējas kredīts - dzīve aizskrien ātrāk (droši vien runa bija par ~vielmaiņas ātrumu kopumā). Ar to arī esot saistīta konkrētās būtnes pasaules uztvere - cirslīši vai, piemēram, kolibri pukstina sirdi fiksāk un fiksāk arī uztver pasauli + attiecīgi ātrāk kustas un reaģē. Un ātrāk mirst.
nez, ja cilvēks ilglaicīgi dzīvotu telpā ar vairākiem cirslīšiem un kolibri, vai tas neizbēgami neietekmētos no viņu bioloģiskā metronoma?

Lai nu kā, toreiz nebija patīkami, jo iekšēji konfliktēja tāds kā sensomotorais (ja?) aparāts un kaut kāda dziļa aizdoma, ka galīgi nav tā kā parasti. Ka kustos neierasti steidzīgi. Neērtā sajūta saglabājās līdz brīdim, kad samanīju kādu palīdzīgu civilizācijas zīmi, piem., dzirdēju tālumā ierūcamies motorzāģi un centos šo skaņu ņemt par paraugu būšanai "pareizajā ātrumā".

Lai cīnītos ar problēmu, izdomāju, ka vajag "iemācīties" kādas dziesmas tempu un tad kritiskajā brīdī to vienkārši atsaukt atmiņā un bez maz dejojošā solī laimīgi doties tālāk. Toreiz palīdzēja kāds no Modern Talking gabaliem. Vismaz likās, ka palīdz.
Paldies, Dīter un Tomas.