parasti es vāji atceros vīnu garšu, izņemot, protams, slavenos 'vīnu saturošos' Agdamu, sangriju, Kagoru. un varbūt vēl kādu. leģendāro izbu. un vēl pāris tos specifiskos. bet neatceros ne jau tāpēc, ka vienmēr būtu vairāk kā vajag. švaki atceros arī pēc nelielām devām. vismaz liekas, ka citiem izdodas labāk.
taču līdz ar to gandrīz katra vīna iepirkšana kļūst par mazliet laimes spēli. kaut kādā mērā jau tas ir pamatoti, jo garšas uztvere (līdzīgi kā citas sajūtas) relatīva - atkarīgas no uztvērēja noguruma pakāpes, kārtas pudeļu rindā, ķermeņa/dzēriena temperatūras utt. kaut kāda uztveres noturība jau vienmēr ir klātesoša, teiksim, sāli ar cukuru varētu sajaukt tikai īpaši neikdieniškā stāvoklī/apstākļos. bet viens vīns no otra atšķiras daudz mazāk kā sāls no cukura. tāpat kā latvietim viens ķīnietis no cita ķīnieša atšķiras maz. tāpat kā kādai īgnai vecmāmiņai visa mūzika, ko tu klausies, liekas vienādas. bet ja padzīvo laiciņu Ķīnā un paklausies to mūziku vairāk, uztvere kļūst smalkāka, saasinās.
tad varbūt jādzer vairāk? bet man jau nav īpašu iebildumu pret šo garšas neatcerēšanos. ir labi. ir interesanti.