ārprāts, cik iespaidīgas atklāsmes un atziņas spēj rasties paģirainā prātā...
vai paģiru "garīgais pacēlums" varētu būt kaut kāds automātisks mehānisms sirdsapziņas mierināšanai par iepriekšējās nakts izgājieniem, (kurus i nemaz negribas atcerēties, ja tas vispār ir iespējams)?
vai arī šis pacēlums ir reibuma laikā ietaupīto prāta spēju atgriešanās + ar uzviju?

daudzi jautājumi liekas tik skaidri un neproblemātiski, ka ir tā, ka, šķiet, Esamības veseluma diženums paveras fantastiskā varenībā (if jū nou vat ai mīn) un liek teju vai kust aiz laimes tā priekšā.
šī iemesla dēļ vien varētu būt vērts riskēt un laiku pa laikam piedzerties.

nesaprotu, kā visi žūpas vēl nav kļuvuši par dedzīgiem kristiešiem, dzenbudistiem vai ko tamlīdzīgu... :) bet arī šis jautājums tomēr izrādās diezgan vienkāršs - viņi ir pārlieku dedzīgi savos centienos tuvoties Vienajam. :)

p.s. neesmu vēl lasījis Jerofejevu, bet vai manas aizdomas, ka viņš arī šķetina līdzīgas tēmas, ir uz pareizā ceļa?

parasti es vāji atceros vīnu garšu, izņemot, protams, slavenos 'vīnu saturošos' Agdamu, sangriju, Kagoru. un varbūt vēl kādu. leģendāro izbu. un vēl pāris tos specifiskos. bet neatceros ne jau tāpēc, ka vienmēr būtu vairāk kā vajag. švaki atceros arī pēc nelielām devām. vismaz liekas, ka citiem izdodas labāk.
taču līdz ar to gandrīz katra vīna iepirkšana kļūst par mazliet laimes spēli. kaut kādā mērā jau tas ir pamatoti, jo garšas uztvere (līdzīgi kā citas sajūtas) relatīva - atkarīgas no uztvērēja noguruma pakāpes, kārtas pudeļu rindā, ķermeņa/dzēriena temperatūras utt. kaut kāda uztveres noturība jau vienmēr ir klātesoša, teiksim, sāli ar cukuru varētu sajaukt tikai īpaši neikdieniškā stāvoklī/apstākļos. bet viens vīns no otra atšķiras daudz mazāk kā sāls no cukura. tāpat kā latvietim viens ķīnietis no cita ķīnieša atšķiras maz. tāpat kā kādai īgnai vecmāmiņai visa mūzika, ko tu klausies, liekas vienādas. bet ja padzīvo laiciņu Ķīnā un paklausies to mūziku vairāk, uztvere kļūst smalkāka, saasinās.
tad varbūt jādzer vairāk? bet man jau nav īpašu iebildumu pret šo garšas neatcerēšanos. ir labi. ir interesanti.

vakarnakt papīpēju no Maskavas atceļojušu "Белoморканал", šonakt "Kосмос" no Gruzijas. abas markas pabriesmīgas, bet kā delikateses reizēm ir jauki papīpēt. (laikam) joprojām kā vienu tā otru ražo. turklāt uz belomorpakas aizvien ir karte ar rozā krāsā iezīmētu PSRS teritoriju.

mēģinājām arī saprast, kas par desām ar pieklīdušu Mаяк-203 lenšinieku, jo rūc un griežas, bet neskan. Netā atradās pat ieskenēts manuālis un pat atskrūvējām visus galus, bet par desām neko tomēr nenoskaidrojām.