Komūnā naaves_studija pacēlās tēma par nāvi datorspēlēs un ir diezgan interesanti, ja paurķējas, varētu pat ~antropoloģisku pētījumu veikt. Diez vai tēmu var nošķirt no ētiskās diskusijas par nāves un vardarbības pārlieko (?) atainojumu filmās, datorspēlēs un medijos vispār, bet šoreiz tā virspusīgāk, vairāk izklaidei. Te video vieglam čiks un viss ievadam [2'25"].

Bet, ja kārojas redzēt, kā no Mario nožēlojamās spudūc aizkrišanas viņsaulē tikām līdz Doom, Mortal Combat un Resident Evil ēverģēlībām un vēl tālāk (līdz 2009.g. sākumam), kur maz esmu ciemojies, jāskatās un jālasa šo: Death by the Decade: The evolution of dying in games.

Rokoties IMDb, (pat varētu teikt - beidzot) uzdūros filmai "Faces of Death". Pamatskolas gados ar draugu videonomā ņēmām un noskatījāmies visas krieviskotā "Лики смерти" daļas, kas sastāv no inscinētām un dokumentālām nāvju un brutālu izdarību epizodēm (eksekūcijas, negadījumi, pašnāvības, dzīvu pērtiķu smadzeņu ēšana, jū neim it).

Ar laiku plus radniecīgā rotten.com papildterapiju bērnišķā interese saplaka un jutīgums notrulinājās, atstājot salkanrūgtu dīvainas pieredzes sajūtu, bet joprojām mēdzu par to iedomāties ar gandarījumu, it kā būtu laikus apgraizītas dekoratīvi emocionālas nezāles un tagad dārzu vieglāk kopt. Gribētos vien labāk saprast, kā tas iespaido empātijas attīstību (par ko it kā nesūdzos) un cik prātīgi ir ko tādu ieteikt citiem bērniem.

kamēr vieni šūmējas, ka LV medijos Japānas notikumi tiek par maz atspoguļoti, citi paceļ jautājumu par interesēšanās robežām - cik vajadzīgi un ētiski ir, piem., skatīties video tiešraides no notikuma vietas, sēžot siltā istabā (ar popkornu vai bez). mediju rīcība, piedāvājot šādu iespēju, jau saprotama - atradīsies gana daudz asu izjūtu cienītāju un varbūt dažu redzētais mudinās uz kaut kādu sociāl-palīdzīgu aktivizēšanos, pat ja neapzināti. piekrītu, tas atgādina perverso kārdinājumu aiziet uz pilsētas laukumu, lai redzētu, kā sārtā čurkst raganas un ripo galvas. no otras puses - neredzu, kā nošķirt šo interesi un "tīri cilvēcisko" interesi par dabas stihijām u.tml.

man reizēm tīk patamborēt sazvērestību teorijas un uzsist pa kādam mītiņam. droši vien tā ir brutāla laika sišana un upurēšana Nelabajam, bet laiku pa laikam uznāk un prasās. ja rēķinies ar riskiem, ka iesaisties laika sišanā [turklāt tas jau ir noziegums grupā - vainu pastiprinošs apstāklis], novērtējiet svaigāko garadarbu no šīs pseidoteoriju tamborēšanas sērijas.

1) Pankūka, izcepusies Talsos pie paziņu paziņām pirms pāris dienām

[te lielā bilde, ko pētīt ar lupu]
kad šo attēlu ieraudzīju kādā galerijā oranžajā portālā, atcerējos

2) Stāstu par Dimu

(pēc izlasīšanas) pievērst uzmanību šiem punktiem:
- helikopters virs Krievijas
- uzraksts virs helikoptera (krievu valodā?)
- Dimam šogad būtu 24 (skat, kas krīt starp helikopteru un Krieviju)
- stāsta iedvesmotais Deerhunter skaņdarbs Helicopter publiskots šogad pirms diviem mēnešiem

bet vispār man kļuva skumji.

zaudētā laika kompensēšanai varbūt der palasīt par cilvēku tirdzniecību mūsdienās