"Dike uzskata, ka būtu ievērojami vieglāk pārvarēt rietumnieku aizspriedumaino attieksmi pret kukaiņu ēšanu, ja izdotos vienkārši mazliet mainīt leksiku, kāda tiek lietota, aprakstot uzturā lietojamos kukaiņus."

"Ja jūs teiksiet, ka tie ir miltu tārpi, vārds "tārpi" viņos izraisīs nevēlamas asociācijas. Nelietosim vārdu "tārpi". Ja mēs izmantosim latīniskos nosaukumus, piedāvājot, teiksim, Tenebrio kīšu, tas izklausīsies krietni stilīgāk, un tas pieder pie mārketinga." (RL, 37.lpp.)

Tas ir tas pats, par ko mēdz runāt dzīvnieku aizstāvības nometnē, tikai virzieni atšķiras. Te, manuprāt, spilgtākais piemērs - Joan Dunayer veidotā tabula ar pašreizējiem un vēlamajiem apzīmējumiem: Avoiding Speciesist Terms.

Par šo sarakstu gan, iespējams, pasmīkņātu arī daudzi rūdīti "savējie", jo vairāki ieteikumi var šķist aizvainojoši, lai cik atbilstoši tie būtu, piem., "cattle enslaver". Turklāt reformu robeža ir neskaidra - arī metaforas un izteicienus, kā "divi zaķi ar vienu šāvienu", "dāvinātam zirgam...", par "zīli rokā" u.c. var nosaukt par sudzistiskiem jeb tādiem, kuros citu sugu būtnes tiek priekšstatītas pirmkārt kā resursi un līdzekļi. No otras puses, robežas nenoteiktība nav iemesls jautājuma ignorēšanai - Dunayer (tāpat kā Dike) vismaz šajā gadījumā runā par ikdienas praksēm un reālām lietām, kur vārdu izvēlei ir praktisks, ētisks un sociāls svars salīdzinoši nepastarpināti.

Nesen par to pašu arī pie thel: http://klab.lv/users/thel/94795.html

kāpēc ne?
veicot vienu procedūru, veldzējies ar analoģiskas rezultātu un plāno nākamo.

nesen sapnī dzēru tikko no govs izmānītu treknu, saldenu pienu un pirmo reizi tas likās tik šķebinoši un perversi. tāpat visai nesen ceļmalās rēgojošās fermas pēkšņi sāku uztvert kā neizbēgami radniecīgas koncentrācijas nometņu barakām. līdz šim bija kaut kā sanācis iztikt bez tādām spilgtām emocionālām reakcijām (boys don't cry, jūnou, they just go and die), tomēr to uzrašanās liekas pašsaprotama.
šķiet, ir sasniegts kaut kāds punkts, no kura atgriezties nav iespējams.

un ir jau, ir satraucoši, ka vai nu ar manu domgājienu kaut kas aizgājis greizi vai vairumam pārējās sabiedrības, ieskaitot lērumu cilvēku, kuru priekšā noņemu visādas cepures.

aiznesu runci Jurīti uz klīniku atbumbot. ir jau dīvaina sajūta par to, ka liedzu iespēju radīt pēcnācējus un izjust visas tās lietas. arī kaut kas kluss un līdzīgs vainai, taču ir iemesli, kas to atsver:
1) viņš vairs nemocīs dzīvokļa biedrus ar sērīgo nakts gaudošanu (pēc nesatiktās dāmas, vai ne), nešpricēs pa stūriem nesmaržīgus mājienus un pats necietīs no nedabūšanās. kā jājūtas, lai ikdienā bezmaz mēmais gribētu taurēt un čurāt ārpus līdz šim kārtīgi apmeklētās kastītes?
2) tā kā es neatbalstu dzīvnieku turēšanu īpašumā, dabiski, ka neesmu sajūsmā arī par "turamo" vairošanu/vairošanos.

p.s. par tādām it kā pašsaprotamām lietām vien tādēļ, ka dažs labs un it kā prātīgs mēģināja pierunāt, lai lieku bumbas mierā.

tikko pavisam trakas sakritības dēļ man austiņās skanēja vājprātīgi veiksmīgs miksējums.

bija tik spēcīgi, ka nolēmu to inscenēt vēlreiz, lai ierakstītu: http://failiem.lv/u/vmphwdv (drīkst patīt līdz 20.sek)

atsevišķi nogaršojamās sastāvdaļas:
++
panorāmas sižets + kautuves video + a perfect circle - Counting Bodies Like Sheep To The Rhythm Of The War Drums

It is not a "personal choice" when you are eating my friends and you are ruining my world. When you made your "personal choice", did you ask the animal if you could confine, torture, and murder him or her? When you made your "personal choice", did you ask me if I mind all your pollution and devastation? My tax money subsidizes your "personal choice". Just because we personally make selfish choices does not make them "personal choices". - Dave Warwak

[Papildinājums 3 gadus vēlāk - Šobrīd es vegānismu nekādā ziņā neaprakstītu kā uztura veidu, bet diemžēl tā ir noticis šajā atzīšanās tekstā. Vegānisms drīzāk ir tāda attieksme pret dzīvi un sajūtošām būtnēm, kurā tās nav pieņemami izmantot kā mūsu resursus, vienalga, vai tie būtu cilvēki, vai citu sugu pārstāvji.]

Reiz sensenos laikos - šķiet, ka pirms kādiem pieciem gadiem, kad vēl mācījos vidusskolā, Lieldienu rītā piecēlos no gultas, piegāju pie loga un nopriecājos par saulaini mākoņaino skatu. Tad galvā uzradās vieni no retajiem poētiskajiem vārdiem, kas tur ir uzradušies:

šorīt es redzēju trīsdimensiju debesis
ir Lielā diena klāt
Jēzu, nāc!
gribu tevi ar vistu olšūnām pacienāt

Diezgan jau ķecerīgi, bet tas, manuprāt, tādam tīņa vecumam ir atbilstoši. Neatceros, vai jau tad biju pateicis "nē" dzīvnieku ēšanai (lielā mērā pateicoties Naura un Gača piemēram), bet acīmredzot jau toreiz olas uztvēru kā kaut ko vairāk par veikalā izaudzētiem produktiem . Apmēram tad arī sāku interesēties par veģetārismu - gribēju noskaidrot, kas tad šos te divus minētos čaļus varētu būtu padarījis par gaļas neēdājiem. Tik ļoti sainteresējos, ka pat uzrakstīju ZPD par to. Īstos Naur'n'Gač iemeslus gan neuzzināju, bet sapratu, ka gaļas ražošanas process (kūtīs, fermās, kautuvēs, gaļas kombinātos) ir pārāk asiņains un brutāls priekš manis, lai es to atbalstītu - ēdot gaļu.
Esmu lielu daļu bērnības nodzīvojis laukos, tāpēc ir nācies vismaz daļēji redzēt, dzirdēt un saost "cūku bēres". Protams, tas viss nelikās diezko pievilcīgi, tomēr to pieņēmu par normālu lietu - neviens no pieaugušajiem taču neko neiebilda, tātad tā jābūt.. Ja tamlīdzīgas lietas ir notikušas un gaļa ēsta kopš sevi atceros, jautājumi par to nevar rasties un arī neuzrodas. Bet tajos vidusskolas gados biju kļuvis par normālu dumpiniecisku tīni, kam visādas nestandarta lietas likās interesantas, laikam arī tāpēc uz to visu paskatījos vēlreiz - bet bez striktiem iepriekšpieņēmumiem par to, ka "tā ir pasaulē iekārtots" un tamlīdzīgām lietām. Šķiet, ka arī tāpēc man izdevās tik nopietni tai veģetārisma lietā iebraukt un tur arī palikt.

Ja jau pasaulē (un pat Latvijā!!!!!) ir tik daudz cilvēku, kas vēl nav nomiruši gaļu neēdot un, ja lopu turēšanas un kaušanas lietas tomēr ir diezgan riebīgas, tad nafig ēst gaļu? Tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts un tā dara gandrīz visi? Tāpēc, ka gaļu reizēm var garšīgi pagatavot? Sapratu, ka šādi attaisnojumi ir nejēdzīgi un liekulīgi, ja atzīstu, ka manas rīcības dēļ nevienam nevajadzētu ciest bez īpaša iemesla. Bet to, ka man garšo un to, ka tā ir pieņemts, nekādi nevaru uzskatīt par īpašiem iemesliem. Vienīgais, par ko satraucos bija veselība - vai es - nabadzīgais un slinkais skolnieks spēšu jēdzīgi paēst un nesaķert kādu riebīgu kaiti? Viss gan izrādījās daudz vienkāršāk nekā sākumā likās - atklāju dažādus sen aizmirstus un agrāk nepazīstamus produktus un ēdienus, raizes pazuda tāpat kā desainās maizes .
Pēc vidusskolas iestājos LU filosofos, jo joprojām biju tāds pats dumpiniecisks tīnis, kas īsti nezina, ko grib un uzdod "liekus" jautājumus. Un izrādījās, ka tā bija ļoti piemērota vieta, jo joprojām cītīgi interesējos par šo jautājumu, kaut sākumā neapzinājos, cik tā ir piemērota. Tā nu esmu nolēmis šajā virzienā rakstīt arī bakalaurpapīru. Nācās pastudēt nopietnus tekstus un rezultātā esmu nonācis pie tā, ko gribu ar šo visu penteri teikt -

tagad "oficiāli" arī vairs neēdu piena produktus un olas.

Pārtieku tikai no burkāniem. Kādu laiku bija licies, ka ēst olas un dzert pienu ir normāli, jo nevienu tā dēļ neslaktē. Bet neapjēdzu, ka tas nav tik vienkārši - arī dējējvistas un slaucamgovis pēc laika tiek nokautas un pārstrādātas desās, kotletēs un mājdzīvnieku barībā, tā vietā, lai pavadītu mierīgas vecumdienas, baudot cilvēku pateicību. Turklāt ne jau tikai mūža beigas, bet visa šo dzīvnieku dzīve parasti ir pavadīta neapskaužamos apstākļos - milzīgās fermās nenormālā saspiestībā un ar minimāliem apstākļiem izdzīvošanai. It kā jau arī tas viss bija dzirdēts, bet neienāca prātā, ka es to bez ierunām atbalstu. Un to apzināties nav patīkami. Šāda nosacīti skaidra apziņa par notiekošo arī bija pēdējais grūdiens, kā rezultā nolēmu iet tālāk.
Galvenās bažas atkal bija par sakarīgu veselību, bet sapratu, ka mana visai bagātīgā bez-gaļīgā ēdienkarte jaulielā mērā ir bez piena un olām - tātad neko daudz arī nenāktos "upurēt". Tā nu te es esmu - pārliecināts, ka ir nejēdzīgi likt kādam ciest tikai tāpēc, ka man kaut kas garšo.

Protams, daudziem tas izskatās pēc briesmīga radikālisma un ultra liberālisma, bet, manuprāt, tādā gadījumā par radikālu es būtu saucams arī tāpēc, ka, piemēram, noraidu JEBKĀDU cilvēku paverdzināšanu (vistiešākajā tās nozīmē), neskatoties uz to, cik labos apstākļos tie tiek turēti.

Nu ko - apsveiciet mani, vēliet veiksmi, skaidru galvu un spēku saprast, ka citiem šis jautājums var būt pilnīgi vienaldzīgs. Un, ja tomēr vēl brauksiet pie manis ciemos, samierinieties ar domu, ka nāksies ēst tikai burkānus.

Ā, un kā jums liekas, cik dienas man vēl atlicis dzīvot?