aiznesu runci Jurīti uz klīniku atbumbot. ir jau dīvaina sajūta par to, ka liedzu iespēju radīt pēcnācējus un izjust visas tās lietas. arī kaut kas kluss un līdzīgs vainai, taču ir iemesli, kas to atsver:
1) viņš vairs nemocīs dzīvokļa biedrus ar sērīgo nakts gaudošanu (pēc nesatiktās dāmas, vai ne), nešpricēs pa stūriem nesmaržīgus mājienus un pats necietīs no nedabūšanās. kā jājūtas, lai ikdienā bezmaz mēmais gribētu taurēt un čurāt ārpus līdz šim kārtīgi apmeklētās kastītes?
2) tā kā es neatbalstu dzīvnieku turēšanu īpašumā, dabiski, ka neesmu sajūsmā arī par "turamo" vairošanu/vairošanos.

p.s. par tādām it kā pašsaprotamām lietām vien tādēļ, ka dažs labs un it kā prātīgs mēģināja pierunāt, lai lieku bumbas mierā.

1) kad biju jau iejuties pilsētas ņiguņegā un samierinājies, ka Jurītis visu ceļu ņaudēs, priekšā uz trotuāra uzradās policisti, kas skatījās augšup, kur trešā vai ceturtā stāva logā sēdēja, dīdījās un garāmgājējiem par prieku jautri kājas šūpināja laikam kaut ko spārnojošu samaucies vai nopietni slims vīrietis. bet kaut kā Jurīša ņaudēšana un veselības problēmas tobrīd likās svarīgākas, lai es apstātos un papētītu. patiesībā pat neatskatījos - gluži kā vēsie varoņi bojevikos.

2) vēlāk pietuvojos kādai slaidai glauni ģērbtai sievietei, kas acīmredzot manus soļus nedzirdēja, bet Jurīša izmisīgos ņaudienus gan. tāpēc, lai ar acīm atrastu ņaudētāju, viņa ejot pagrieza galvu, tad pamanīja aiz muguras mani ar kaķkasti, bet nepamanīja, ka priekšā asfaltā ir neliela iedobe, paslīdēja vai aizķērās un turpat sabruka visā savā krāšņumā. traģikomiskā noskaņā žēli, taču ar pussmaidu atvainojos, viņa atteica, ka pašas vaina vien bijusi ("jo, es skatījos kur kaķītis ņaud...") un viss esot kārtībā, bet es nesapratu, ko darīt, muļķīgā kārtā pat nepapūloties padot viņai roku, lai palīdzētu piecelties... gahhh.

mazliet pašaustīju sevi, padalījos vainas sajūtā ar Jurīti un nesāmies tālāk, kur nekas tik interesants vairs nenotika.

ir tomēr kāds labumiņš tai melomānijā - bez tās diez vai gadītos rīti kā šis ar iepriekš nemanītu saulainu Dead Can Dance kantrī tipa dziesmiņu. ja vien kāds jau būtu sataisījis brokastmaizītes un nebūtu jāstiepj kaķi uz 2km attālo klīniku, viss būtu pavisam saulaini.

tas bija kavers šai dziesmiņai: http://www.youtube.com/watch?v=T4-vvLF_3dE

ja Jurītis būtu gana slavens, varētu ielikt viņu iekš dubultnieki kopā ar

.

- balss atgūšana
- atblusošanas pasākumi
- periodisks aizcietējums
(vakar viņam izdevās mazliet atbrīvoties, kamēr mazgāju viņu vannā).

esmu pacietības kalngals.

šodienas prieciņš - kaķis izskatās atpuņķots un pats ir izplūkājis sev no sāniem visas pinkas. vēl tikai jātiek galā ar ausīm, blusām un vēderu/īstās pārtikas atrašanu.

vēl šis tas atzīmēšanas vērts:
- viņa instinktīvie bedrītes izkašņāšanas un aizbēršanas centieni sīkajā kaķukastē izskatās traģikomiski. jo rūpīgi izkašņātajā bedrītē praktiski nekad nekas netrāpa, mēģinot paslēpt atstāto, parasti kašņātas tiek kastītes plastmasīgās malas, turklāt, ņemot vērā viņa tieksmi iemēģināt visas gulēšanai piemērotās virsmas, ir biedējoši noskatīties, kā, bedri ciet kašņājot, viņš mēdz mīņāties apkārt savam "darbiņam".
- protams, viņš NEKAD neguļ īpaši ierādītajās vietās. bet tas saprotami, jo tur uzklātas ar nelāgām atmiņām saistītas lupatdrēbes.
- gandrīz ik nakti mostos, (jo sākas lielās bedres kašņāšana) lai momentā ar maisiņu glābtu mūsu kopējās guļamistabas atmosfēru.
- šķiet, tas bija rinotraheīta vīruss.
- nepieciešamība viņu aprūpēt vieš manā dzīvē mazliet vairāk kārtības, jo vismaz reizi pāris dienās vajag iegriezties mājās.
- mēs joprojām viens otru nesaucam vārdā.

agrāk likās, ka būtu forši un stilīgi nokristīt suni par Kaķi, kaķi par Suni vai par Cukuru, Piparu, Kukaini vai tamlīdzīgi. bet kaut kas ir mainījies. tagad domāju, vai kustoņiem, kas nonākuši mūsu aprūpē, nevajadzētu dot tikpat jēdzīgus vārdus kā mēs dotu saviem bērniem. citādi tas līdzinās tam kā Robinsons nosauc savu kalpu par "Piektdieni", jo piektdienā satikušies.
************
nē, laikam jau vaina nav vārdā, bet attieksmē pret to indivīdu, kā rezultātā mēdz rasties arī visādi WTF varianti kā Kakainis, Rupucis, Hitlers vai bruņurupucis Turbo. un tie zvēruļu vārdi jau laikam vairāk ir tādas kā iesaukas "iekšējai lietošanai", atšķirībā no bērnu vārdiem, kas tiek doti tādi, ar kuriem pasēs ierakstītiem varētu arī kaut cik lepni doties pasaulē.
************
un diez vai atrastos daudz cilvēku, kas atļautos savam četrkājainajam audžubērnam dot kāda sava vecvecāka vārdu, kā to mēdz darīt cilvēku gadījumā. šādu izgājienu uzskatītu par kaut kādu senča goda noniecināšanu vai kaut kā tā. it kā jau intuitīvi liekas saprotami, bet gribas izrakt kādu racionālāku dzīslu. tomēr pārāk vēls tādām atrakcijām. citreiz.

p.s. par pēdējo - tā varbūt tāda "asiņu lieta" - audžubērnam, kam nav "īsto" dzimtas asiņu, varbūt arī roka neceļas dot sava senča vārdu ar tādu pašu patosu kā "īstajam". un četrkājainais jau parasti nav "īstais" šajā nozīmē.

pie manis tādā kā apgādībā nonāk slims, noplucis, izkāmējis, smakojošs un draudzīgs kaķupuika. nez, kā tas turpināsies.