Vēlu vakarā traumpunktā uzzināju par savu pirmo lūzumu, kas gan arī knapi puslūzums. Interesantāks bija pirms manis iegājušais kačaks ar kaut ko maisiņā ietītu - caur durvīm dzirdēju, ka ārsts atkārto: "Es tādu medikamentu nezinu, nevaru jums palīdzēt". Pēc īsas vārdu apmaiņas kačaks iznāk, noburkšķ "Ko tad tu te vispār dari... Auns!" un aizcērt durvis. Pēc tam ārsts ar medmāsu iekšā kaut ko par homeopātiju nokomentēja un tad es ar savu lūzumiņu, kam pat ģipsi tērēt kauns.

lai par kādu, bet par māņticīgu sevi neuzskatu, arī ar intuīciju nevaru lepoties, tomēr esmu pārliecināts, ka spēju ātri sajust riebīgus cilvēkus, savilkt kopā grūti kategorizējamu īpašību kopumu pēc pavisam īsa kontakta. un par spīti tam, ka parasti dodu treknu uzticības avansu. skaidrojums droši vien pus-ŠerlokHolmsisks: ir taču rakstura iezīmes un paradumus nododoši sīkumi, kas atklājas intonācijās, žestos, valodas niansēs un citās izpausmēs, pat ja ne vienmēr izprotam pirmā saistību ar otru.

garlaicīgi vienkāršs piemērs: reiz vilcienā manīts papūris sirms vīrietis momentā radīja psihopāta / sadista iespaidu - ass, aizdomīgs skatiens sarkanās acīs, sakniebtas lūpas un kaut kāds acīmredzams iekšējs spiediens viņu padarīja par dēmonu, ar ko galīgi negribētu kādas darīšanas.

varbūt ielēdzas neapzināta privātā fenotipoloģija (~personības raksturošana, vadoties pēc izskata), bet diemžēl tas strādā pārsvarā tikai ar uzkrītoši nepatīkamiem cilvēkiem (nāk prātā N.Sakss). sabojāt iespaidu jau vienmēr bijis daudz vieglāk kā to labot.

p.s. izlasīju frendlisti un starp jaunākajiem ~15 ierakstiem pamanīju gan atslēgvārdu "dēmonisks", gan "Pārdabiskas Spējas" :) tā ~selektīvā uztvere / un it-kā-sakritību ievērošana ir visai jautra lieta, kad mēģina no malas paskaties.

1) šovakar, lai paspētu kaut cik pieklājīgā pulksteņlaikā nokļūt pie savējiem dzimtajā pilsētā, steidzos uz autobusu, bet atdūros pret kāpņutelpas durvīm, kuru elektroniskā slēdzene, iespējams, sala dēļ negribēja sadarboties. uzreiz aiz manis nāca kāds jauneklis, kam ļāvu izmēģināt roku. durvis nepadevās, viņš pieticīgi un klasiski nolamājās, es savukārt īsumā pastāstīju, ka tā gadās. ilgi nestāvējām, jo ierosināju atkrampēt otru parasti nekustināmo vērtni, kas pēc tam ļāva brīvību iegūt ar spēku. viņš noteica, ka cerams iekšā tikt varēs, bet man nenāca prātā par to satraukties, jo atgriezīšos tikai pēc vairākām dienām. un aizgājām katrs uz savu pusi.

2) steidzot tālāk, nolēmu ieskriet rimi pēc dzēriena un nākot laukā slinki rotējošajās virpuļdurvīs aizdomājos, skatoties tālumā. kad pēc mirkļa atgriezos realitātē un spēru sparīgu soli, lai izietu no apaļās durvjtelpas, ar seju sulīgi atsitos stiklā (komplimenti stikla mazgātājiem!). pakaunējos, pasmīkņāju par sevi un pieliku pie sadauzītās uzacs sniegu. pamanījis, cik maz atlicis līdz autobusam, sāku rikšot un pamanīju, ka uzacs asiņo. salvešu kabatā nebija, cimdu smērēt negribējās, tāpēc izlīdzējos ar pirmo, ko atradu somas kabatā - melnām zeķēm (tīrām!). pretī nākošie cilvēki skatījās sarauktām pierēm, bet es atbildēju ar "viss kārtībā!" smaidu. pēc tam autobusdurvju atspulgā pamanīju, ka viena asinspile pāri visam vaigam atstājusi svītru, stilīgu, protams. blakus stāvošs vīrietis apjautājās, vai man kāds uzbrucis, uz ko es smejot piecos vārdos izstāstīju muļķīgo atgadījumu. un kāpu iekšā autobusā.

1) kad biju jau iejuties pilsētas ņiguņegā un samierinājies, ka Jurītis visu ceļu ņaudēs, priekšā uz trotuāra uzradās policisti, kas skatījās augšup, kur trešā vai ceturtā stāva logā sēdēja, dīdījās un garāmgājējiem par prieku jautri kājas šūpināja laikam kaut ko spārnojošu samaucies vai nopietni slims vīrietis. bet kaut kā Jurīša ņaudēšana un veselības problēmas tobrīd likās svarīgākas, lai es apstātos un papētītu. patiesībā pat neatskatījos - gluži kā vēsie varoņi bojevikos.

2) vēlāk pietuvojos kādai slaidai glauni ģērbtai sievietei, kas acīmredzot manus soļus nedzirdēja, bet Jurīša izmisīgos ņaudienus gan. tāpēc, lai ar acīm atrastu ņaudētāju, viņa ejot pagrieza galvu, tad pamanīja aiz muguras mani ar kaķkasti, bet nepamanīja, ka priekšā asfaltā ir neliela iedobe, paslīdēja vai aizķērās un turpat sabruka visā savā krāšņumā. traģikomiskā noskaņā žēli, taču ar pussmaidu atvainojos, viņa atteica, ka pašas vaina vien bijusi ("jo, es skatījos kur kaķītis ņaud...") un viss esot kārtībā, bet es nesapratu, ko darīt, muļķīgā kārtā pat nepapūloties padot viņai roku, lai palīdzētu piecelties... gahhh.

mazliet pašaustīju sevi, padalījos vainas sajūtā ar Jurīti un nesāmies tālāk, kur nekas tik interesants vairs nenotika.