Jāpieraksta tomēr mazliet par Survival Kit, reti sanāk kaut ko tādu apmeklēt. Spilgtākie iespaidi pat it kā savilkās kamolā, liekot apzināties, cik man nozīmīga ir telpa kopumā. ( tālāk )

1) šovakar, lai paspētu kaut cik pieklājīgā pulksteņlaikā nokļūt pie savējiem dzimtajā pilsētā, steidzos uz autobusu, bet atdūros pret kāpņutelpas durvīm, kuru elektroniskā slēdzene, iespējams, sala dēļ negribēja sadarboties. uzreiz aiz manis nāca kāds jauneklis, kam ļāvu izmēģināt roku. durvis nepadevās, viņš pieticīgi un klasiski nolamājās, es savukārt īsumā pastāstīju, ka tā gadās. ilgi nestāvējām, jo ierosināju atkrampēt otru parasti nekustināmo vērtni, kas pēc tam ļāva brīvību iegūt ar spēku. viņš noteica, ka cerams iekšā tikt varēs, bet man nenāca prātā par to satraukties, jo atgriezīšos tikai pēc vairākām dienām. un aizgājām katrs uz savu pusi.

2) steidzot tālāk, nolēmu ieskriet rimi pēc dzēriena un nākot laukā slinki rotējošajās virpuļdurvīs aizdomājos, skatoties tālumā. kad pēc mirkļa atgriezos realitātē un spēru sparīgu soli, lai izietu no apaļās durvjtelpas, ar seju sulīgi atsitos stiklā (komplimenti stikla mazgātājiem!). pakaunējos, pasmīkņāju par sevi un pieliku pie sadauzītās uzacs sniegu. pamanījis, cik maz atlicis līdz autobusam, sāku rikšot un pamanīju, ka uzacs asiņo. salvešu kabatā nebija, cimdu smērēt negribējās, tāpēc izlīdzējos ar pirmo, ko atradu somas kabatā - melnām zeķēm (tīrām!). pretī nākošie cilvēki skatījās sarauktām pierēm, bet es atbildēju ar "viss kārtībā!" smaidu. pēc tam autobusdurvju atspulgā pamanīju, ka viena asinspile pāri visam vaigam atstājusi svītru, stilīgu, protams. blakus stāvošs vīrietis apjautājās, vai man kāds uzbrucis, uz ko es smejot piecos vārdos izstāstīju muļķīgo atgadījumu. un kāpu iekšā autobusā.