lai par kādu, bet par māņticīgu sevi neuzskatu, arī ar intuīciju nevaru lepoties, tomēr esmu pārliecināts, ka spēju ātri sajust riebīgus cilvēkus, savilkt kopā grūti kategorizējamu īpašību kopumu pēc pavisam īsa kontakta. un par spīti tam, ka parasti dodu treknu uzticības avansu. skaidrojums droši vien pus-ŠerlokHolmsisks: ir taču rakstura iezīmes un paradumus nododoši sīkumi, kas atklājas intonācijās, žestos, valodas niansēs un citās izpausmēs, pat ja ne vienmēr izprotam pirmā saistību ar otru.

garlaicīgi vienkāršs piemērs: reiz vilcienā manīts papūris sirms vīrietis momentā radīja psihopāta / sadista iespaidu - ass, aizdomīgs skatiens sarkanās acīs, sakniebtas lūpas un kaut kāds acīmredzams iekšējs spiediens viņu padarīja par dēmonu, ar ko galīgi negribētu kādas darīšanas.

varbūt ielēdzas neapzināta privātā fenotipoloģija (~personības raksturošana, vadoties pēc izskata), bet diemžēl tas strādā pārsvarā tikai ar uzkrītoši nepatīkamiem cilvēkiem (nāk prātā N.Sakss). sabojāt iespaidu jau vienmēr bijis daudz vieglāk kā to labot.

p.s. izlasīju frendlisti un starp jaunākajiem ~15 ierakstiem pamanīju gan atslēgvārdu "dēmonisks", gan "Pārdabiskas Spējas" :) tā ~selektīvā uztvere / un it-kā-sakritību ievērošana ir visai jautra lieta, kad mēģina no malas paskaties.

kas tas par joku,
kad piepeši paskaties augšup un redzi,
ka kāds tieši tobrīd uz tevi
cītīgi skatās caur logu?

vai tikai man tāda superspēja?